| Tottenkopf | Datums: Svētdiena, 21.Augustā.2011, 20:19 | Komentāri # 1 |
Balvu ielāde ...
| Varbūt kādam noder šī informācija
Kurzemē konstatējami vairāki apbedīšanas un kapulauku veidi: līdzenie skeletkapi un ugunskapi, kad sārta paliekas ieraka zemē vai nogremdēja ūdenī, uzkalniņu kapulauki ar individuālajiem skeletkapiem un ugunskapiem, kā arī apbedījumi akmeņu krāvuma kapos.
Līdzenajos skeletkapos (10.-11. gs) turpinās iepriekšējā perioda apbedīšanas tradīcijas. Šo kapu areāls ziemeļu virzienā nesniedzas pāri Tebras upes baseinam, bet austrumu virzienā – līdz Ventai, kas atbilst apgabalam, ko Latvijas teritorijā ieņēmuši 9. gs. rakstītajos avotos apliecinātie kurši. Līdzenajos skeletkapos mirušie guldīti 1-1,3 m dziļās, ZA-DR un ZR-DA virzienā orientētās bedrēs. Tie guldīti samērā ciešās rindās, vīrieši ar galvām D virzienā, bet sievietes ar galvām Z virzienā.
Lūzuma periods kuršu apbedījumu paražās ir 10. gs., kad skeletkapus pakāpeniski nomaina ugunskapi, un 11. gs. jauni skeletkapi nerodas, bet gan pieaug ugunskapu skaits. Mirušo sadedzināšana visbiežāk notikusi ārpus kapa bedres, retāk uz vietas. Senlietas kopā ar mirušo sadedzinātas, iepriekš tās salaužot, un tad kopā ar mirušā kalcinētiem kauliem novietotas vai arī sabērtas kapu bedrē.
Ziemeļkurzemē 12. gs. parādās skeletkapu veids, kas austrumu virzienā aizsniedz pat Daugavas lejteces apgabalu. Šie apbedījumi izceļas ar savām kursiskas formas rotaslietām, bet tiem ir nenoteikta kapu orientācija. Acīmredzot, šie apbedījumi piederējuši tiem kultūras ziņā jauktajiem iedzīvotājiem, kas radušies kuršu un lībiešu saskares rezultātā.
Ziemeļaustrumkurzemē 11. gs. parādās skeletkapu grupa, kurā mirušie guldīti grants kalnos. 0,15-1,3 m dziļās kapu bedrēs, kuru pildījumā reizēm novērojamas oglītes, mirušie guldīti uz muguras, izstieptā stāvoklī, pārsvarā ZA-DR virzienā. Vislielākā līdzība pēc apbedījumu veida un piedevām šiem kapiem ir ar Cēsu kapulauku. Šie nelieli 11.-13. gs. kapulauki, kas piederējuši lībiešiem, bet Ventas lejtecē – vendiem, pēc 12./13. gs. vairs nav izmantoti.
Uzkalniņu kapulauki grupējas Abavas vidusteces apgabalā. Uzklaniņi uzmesti no smiltīm, tie ir 5-18 m diametrā, kur pamatzemes līmenī ieraksts viens skeletapbedījums, retāk ugunskaps. Šie uzkalniņi visbiežāk datējami ar 10.-11. gs. sākumu un, šķiet, pieder lībiešiem, kaut gan izteikti arī citi uzskati. Pēc formas līdzīgi 11.-13. gs. uzkalniņi konstatēti Gaujas un Daugavas baseinos.
Baltijas somu kultūrai raksturīgie akmeņu krāvuma kapi, kam pamatā veidots iežogs no lielākiem akmeņiem, kas veidots četrstūra formā. Šie krāvuma kapi ar garāko asi bija orientēti ziemeļu – dienvidu virzienā. Starp akmeņiem izkaisītas senlietas, cilvēku un dzīvnieku kauli, kas iesniedzas līdz pat 0,8 m ogļainajā zemē. Kapu krāvumos mirušos apbedīja vai nu sadedzinātus vai nededzinātus iežogu iekšpusē, apbedījumi tika pārklāti ar mazākiem akmeņiem un zemi.
Dzīve pēc nāves ir zemes dzīves pilnīga paralēle; viena no otras tās atšķiras tikai ar saviem personāžiem – vienā ietilpst dzīvie, otrā mirušie - tās pašas sabiedrības locekļi. Šīs sabiedrības savā starpā cieši saistītas un ir atkarīgas viena no otras. Mirušiem sabiedrības locekļiem pienākas sava tiesa, un dzīvo pienākums ir mirušo prasības apmierināt. Dzīviem ir pienākums sagatavot mirušajiem patvērumu, mītni – kapu. Dzīvie dod mirušiem līdzi arī viņa īpašumu – kapa piedevas, kā arī tie sagādā tam uzturu – bēru mielastu.
Kurši vēlajā dzelzs laikmetā savus mirušos sadedzināja kopā ar kapa inventāru to iepriekš salaužot. Starp līdz dotajiem priekšmetiem ir tādi, kas nav bijuši sārta liesmās – dzeramie ragi, māla podu lauskas, kas lietoti bēru rituālam, atvadu mielastam, un miniatūrpriekšmeti.
|
| |
| |
Ziedo vietnes attīstībai!
