|
Ziedo vietnes attīstībai!
|
Vecvectēvs.
| |
| Valduha | Datums: Otrdiena, 25.Februārī.2020, 09:16 | Komentāri # 1 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12357
Balvu ielāde ...
| Tēmā "Laika apstākļi Latvijas novados" gribēju atbildēt uz Vanaga un Meiļa jautājumiem:
Quote Vanags (  ) Valduha ,domā, baznīcas kungs sastāstījis briesmu lietas?
Quote Meilis ( ) Voldiņa vecfāters gan jau grēcīgas dabas bijis ja jau Pērkoņtēva baidījās...
Atbilde izvērtās garāka, nekā biju domājis. Tad nu ienāca prātā doma, izveidot tēmu, kurā varam izklāstīt interesantus faktus par saviem senčiem.
Es domāju, ka katram ir kādi interesanti fakti un atmiņas.
Tad nu izstāstīšu par savu vecvectēvu no tēva puses:
Truļu tēvs
Par Truļu tēvu viņu sauca gan radi, gan kaimiņi. Tajos laikos bieži vien saimniekus sauca pēc mājas nosaukuma. Mans vecvectēvs no mātes puses bija Silniekpaps, bet par viņu vēlāk... Truļu tēvs bijis velna vecis. Nodzīvoja 102 vai 103 gadus ar visiem saviem zobiem mutē.!!! Allaž esot brīnījies, ja kādam sāpējis zobs - kas tad kaulā varot sāpēt? Liktenīgs izrādījās kritiens, kā rezultātā pārlauza gūžu. Veciem ļaudīm tas bija neizbēgams nāves spriedums... Es viņu vairs nepiedzīvoju.
Visu mūžu pīpoja paša audzētu tabaku.
Ķeizara laikos kopā ar pāris apkārtējiem saimniekiem sameta naudu, un nolīga killeri, lai novāktu muižas mežsargu.  Laikam jau visiem bija ieriebis. Pēc tam Smeceres krogā nosvinēja veiksmīgo iznākumu.
1905. gadā piedalījās gājienā uz Praulienas muižu un spirta brūža dedzināšanā. Pa ceļam no Lazdonas baznīcas savāca mācītāju, iespieda tam rokās sarkanu karogu, un nostādīja gājiena priekšā! 
Vēlāk, laimīgas sagadīšanās rezultātā, izspruka no Melnās Sotņas. Sarakstā uzvārda Cīrulis vietā bija kļūdaini ierakstīts Vīrulis vai Tīrulis. Pagasta skrīveris arī notēlojis muļķi, un teicis, ka tāda cilvēka pagastā viņš nezinot.
1944. gada rudenī, pēc tam, kad fronte bija pārgājusi, atgriezušies mājās. Braukuši ar zirgu. Uz meža ceļa bijusi padziļa dūksts. Zirgs saminstinājies. Truļu tēvs izkāpis no ratiem, saņēmis zirgu aiz apaušiem, un gribējis apiet dūksti. Tajā brīdī no līkuma parādījusies krievu automašīna. Tā strauji nobremzējusi, no kabīnes izlēcis oficieris, un kliedzis: "Дед, дед, стой!" Tad, praktiski, no zirga kāju apakšas izcēlis divas mīnas. Mistika. Visu ceļu līdz mājām nebija satikuši nevienu braucēju, bet liktenīgajā vietā uzrodas sapieri! Kā viņi zināja par mīnām, grūti spriest. Vienīgais izskaidrojums ir, ka paši tās novietojuši, un braukuši atmīnēt.
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| | | |
| Valduha | Datums: Ceturtdiena, 27.Februārī.2020, 08:44 | Komentāri # 4 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12357
Balvu ielāde ...
| Quote sālītis ( ) Tas par Truļu tēvu ir leģendas cienīgs dzīves stāsts, kuru noteikti vajag nodot tālāk nākošajām paaudzēm!
Tēva māsa ir sarakstījusi grāmatu par Cīruļu dzimtu. Tā, ka senie nostāsti nepazudīs...
Quote sālītis ( ) Man gan diemžēl nav saglabājušies daudz zināmu faktu par saviem senčiem
Mana interese par dzimtu sākās vēl vidusskolas gados. Tad, ciemojoties Bauskā pie tēva māsas, sastādīju arī pirmo Cīruļu dzimtas koku. Tas sākās ar Vecvecvectēvu Indriķi, kurš izpirka "Trules" no Mārcienas muižas.
Jaunu grūdienu deva, nu jau aizsaulē aizgājušais, Ilmārs Kļaviņš. Viņš bija aizrāvies ar savu - Kļaviņu dzimtu. Dzimta interesanta ar to, ka tās pamatlicējam Brencim bija 7 bērni. It kā nekas sevišķs tiem laikiem. Bet visi 7 izdzīvoja, visi 7 apprecējās, un radās 7 Kļaviņu dzimtas zari! Viena no Brenča meitām - Ilze, kļuva par mana Vecvecvectēva Indriķa sievu.
Pirmais Kļaviņu dzimtas salidojums notika 90 to gadu sākumā. Toreiz pie 7 gariem galdiem sēdēja 7 dzimtu pārstāvji.
Pa šiem gadiem daudz kas noskaidrojies. Čīruļu dzimtas koks ir izsekojams līdz pat XV gs.
Vēl viens interesants fakts - kad latviešiem deva uzvārdus, Indriķis ar vienu brāli izvēlējās uzvārdu Cīrulis, bet divi citi brāļi Avotiņš. Avotiņu pēcteči arī ir apzināti. Dzīvo netālu Praulienas pagastā.
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| | | |
| Valduha | Datums: Ceturtdiena, 27.Februārī.2020, 09:36 | Komentāri # 7 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12357
Balvu ielāde ...
| Silniekpaps
Tas ir mans vecvectēvs no mātes puses.
Arī viņa mūža gājums ir ievērības vērts!
Skolā gājis 2 ziemas pie sava onkuļa Jāņa Priednieka saukta par Pastniekonkuli. Tas tāpēc, ka viņš bijis pastnieks, turklāt izveidojis pirmo skolu (neoficiālu) Sarkaņu pagastā. Pa ziemu mācījis vietējo saimnieku bērnus, kuri izteikuši tādu vēlēšanos. "Skola" atradās pagasta nabagmājas telpās...
Lasīt pratis, bet ar rakstīšanu Silniekpapam bijušas problēmas, jo uz zemes izpirkuma līguma ar Aizkujas muižu stāv trīs krustiņi... 
Kaimiņos "Silniekiem" bija "Jukānu ūdensdzirnavas". Tajās par dzirnavnieku strādāja baltvācietis ar skaistu uzvārdu Strandsmann. Tad nu mans vecvectēvs bija ieskatījies viņa meitā ar veseliem trim vārdiem - Vilhelmīne, Friderike, Katerine Strandsmann. Sākumā vecāki par meitas izdošanu kaut kādam "latviešu baurim" negribējuši ne dzirdēt. Bet vecvectēvam bijusi absolūtā muzikālā dzirde (kuru es, diemžēl neesmu mantojis), un viņš pratis spēlēt vijoli. Tad nu vakaros viņš to spēlējis zem mīļotās loga. Tā teikt - Romeo un Džuljetas sižets. Vai nu šis apstāklis, vai problēma ar citu "āriešu" trūkumu pagastā, bet beigu beigās laulības notika! 
Un te sākās pats interesantākais posms vecvectēva dzīvē. Manuprāt, ideju pasvieda sievastēvs, jo pats būdams uzņēmējs, zināja, kā pelnīt naudu. Turklāt, nav ne mazāko šaubu, ka viņa meita prata arī rakstīt, kas turpmākajās Silniekpapa dzīves gaitās bija visnotaļ svarīgi.
1875. gadā viņš noslēdza, jau minēto, "Sinieku" zemes izpirkuma līgumu ar Aizkujas muižu. Tanī pat gadā, viņš atstāja "Silniekus" sava tēva pārraudzībā, un kļuva par profesionālu krodzinieku - nomāja muižu krogus. Katra bērna dzimšanas vieta ir krogs.  Mārcienas muižas krogs, Vilku krogs, Subru krogs utt.
Nopelnītā nauda aizgāja zemes izpirkšanai, kā arī mūra saimniecības ēku un jaunas dzīvojamās mājas celšanai.
1900. gadā jaunā dzīvojamā māja bija pabeigta, un ģimene atgriezās "Silniekos". Līdz ar to Silniekpapa krodzinieka dzīves nogrieznis beidzās.
Interesantas atmiņas ir vectēva - mana Opapa - māsai Marijtantei. Kad braukuši uz "Silniekiem", māte esot piekodinājusi, ka tagad mēs braucam uz jaunu dzīvesvietu, tāpēc jāizturas smalki...
Ja padomā, ko bērni redzēja un dzirdēja, augot krogos, šis brīdinājums bija loģisks.
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| |
| Valduha | Datums: Ceturtdiena, 27.Februārī.2020, 10:22 | Komentāri # 8 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12357
Balvu ielāde ...
| Opaps
Silniekpapa jaunākais dēls.
Neskatoties uz to, ka māte bija tīrasiņu vāciete, kopā ar brāli brīvprātīgi "gāja sist fričus" Pirmajā Pasaules karā. Trešais, vecākais brālis, bija aprēķinātājs, un biznesa cilvēks. Apprecēja krievu tirgotāja sievu, un, būdams poručiks, karu pārlaida Irkutskā - tālu no frontes līnijas.
Opaps karoja Ložmetējkalnā. Izspruka bez ievainojuma.
Pēc tam, "kā jau progresīvs letiņš", nolēma atbalstīt revolūciju. Bija sapazinies ar bēdīgi slaveno revolucionāru Rozīti - Āzi. Devās uz Pēterburgu. Par laimi (par laimi man, jo citādi manis nebūtu) Pēterburga jau bija baltgvardu ielenkta. Nezinu, kas pamudināja manu Opapu, bet viņš nospļāvies, un gājis atpakāļ. Kā zināms, tad Rozītis - Āzis tur arī krita...
Atpakaļceļā Tirzā zem ceļmalas akmeņa paslēpa savu partijas biedra karti...
Acis, attiecībā uz revolūcijas būtību, viņam atvēra krievu komisārs. Būdams kaut kādas noliktavas (pie sarkanajiem) pārvaldnieks, viņš paprasījis pilnvaru. Komisārs izvilcis pistoli, un paziņojis, ka tā ir vina pilnvara. Tad nu Opaps saprata, ka ir pēdējais laiks atgriezties mājās... 
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| |
| Valduha | Datums: Ceturtdiena, 27.Februārī.2020, 16:37 | Komentāri # 9 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12357
Balvu ielāde ...
| Ulmaņlaikos bija, kā tagad mēdz sacīt, sociāli aktīvs cilvēks. Visādas biedrības, teātri un Zemnieku savienības partijas Sarkaņu pagasta nodaļas vadītājs - pēc Meiļa k-ga klasifikācijas - īstens Lemberga stipendiāts...
Tajos laikos modē bija visvisādi "bazāri". Kauč kāda organizācija, vai biedrība sarīkoja tirdziņu, kura ienākumus novirzīja labdarībai vai praktiskai vajadzībai. Opaps organizēja ZS "bazāru". Bet ieņēmumus nenodeva Lembergam (tajos laikos Lembergam uzvārds bija Ulmanis). Par tiem iepirka dažādas graudu vētījamās un apstrādes mašīnas, kuras vienam saimniekam nerentējās pirkt. Tās novietoja vecajā muižas klētī pagasta centrā, un bija pieejamas visiem vietējiem saimniekiem. Lembergam, tas ir Ulmanim, šāda patvaļa nav patikusi, un Opaps izsaukts uz Rīgu atskaitīties. Bet, par cik naudiņa bija iztērēta nesavtīgiem mērķiem, neko nevarēja iebilst. Kad Opapam prasīju, ko tad Ulmanis Tev teica, viņš atbildējā - sabāra...
1944. gada vasarā Opapa brālis ("Rīgas jaunburžujs", bija inžinieris pie Rīgas dzelzceļa tilta būves, vēlāk viens no rūpnīcas "Vairogs" vadītājiem) atsūtīja kravas auto, lai arī brāļa ģimene varētu evakuēties uz Vāciju. Opaps automašķinu ar vieglu roku aizsūtīja atpakaļ! Par šo viņa izvēli es viņam esmu visvairāk pateicīgs!!!
Atgriežoties no bēgļu gaitām, mājās sastapa krievu lidotāju ģimeni. Blakus bija kara lidlauks, un lidlauka priekšnieks ar sievu (arī lidotāja) un padsmitgadīgo meitu bija apmetušies "Silniekos". Sadzīvojuši labi. Omīte stāstīja, ka reiz lidotāja sieva viņu pasaukusi pie sevis. Viņai bijusi paka ar ASV sūtītajiem kviešu miltiem. Sociālismā augusī sieviete tādus baltus miltus nebija redzējusi (tas nav joks, tā ir realitāte). Viņa prasīja Omītei, vai tā zinot, ko ar tādiem darīt?
Omīte izskaidrojusi, ka no tādiem parasti cep pīrāgus vai baltmaizi. Tad krievu sieviete noteikusi: "Tagad es saprotu kā jūs dzīvojāt līdz šim"...
Reiz Opaps bija iekurinājis riju, lai žāvētu graudus. Notika nelaime, un rija nodega. Pēc neliela brīža ieradās NKVD vai SMERŠ pārstāvji, un grasījās Opapu nošaut. Viņš, lūk, esot devis ziņu fašistiem (Cesvainē tajā laikā vēl saimniekoja latviešu 19. divīzija) par lidlauka atrašanās vietu. Paldies dievam, krievu majors iejaucās, un galvoja, ka tas ir nelaimes gadījums.
Vispār Opaps bija dzimis "laimes krekliņā" (фартовый человек). 1941. gadā pagasta pārvaldnieks viņu bija brīdinājis par iespējamo izsūtīšanu. Māte atceras, ka līdzņemamās mantas jau bijušas sapakotas. Izsūtīšana toreiz pagāja secen. Bat 1949. gadā atkal bija informācija par to, ka Opaps ir sarakstos. Mantas, mēbeles un vērtslietas tika aizvestas pie māsas. Īstas cerības, ka atgriezīsies nebija, bet atgriezās (tiesa, ne savās mājās). Bet arī dzimtas vērtības tika saglābtas'
Opaps nodzīvoja līdz brīdim, kad viņa īpašums tika atgriezts tā mantiniekiem. Žēl, ka Omamma to nepiedzīvoja. Es vienmēr atceros viņas pēdējo gājienu uz "Sileniekiem" (pēc atgriešanās no Sibīrijas, vietējā vara viņiem ierādīja mitekli kādu kilometru no dzimtas mājām.) Toreiz Omīte teica - es vairs uz turieni neiešu! Viņai sāpēja sirds par to, kā tur izskatījās... 
Neliela atkāpe: Pēc kara no Vācijas atgriezās daudzi bijušie PSRS pilsoņi. Mūsu gadījumā tie bija baltkrievi no 1941. gadā okupētās Polijas teritorijas. Sofija un Nikolais sapazinās Vācijā. Viņi atradās amerikāņu zonā. Vācu saimniece viņus mudināja palikt Vācijā. Bet padomju propoganda darīja savu. Lai atsāktu pilnvērtīgu dzīvi Baltkrievijā, "fašiste" viņiem iedāvināja govi un visādus sadzīves priekšmetus. Uz PSRS kontrolētās robežas viss tika atņemts. Nikolajs, kā potencionāls vlasovietis, bet Sofija, kā potenciāla ieroču ražotāja Vērmahtam, nokļuva filtrācijas nometnēs. Vēlāk, atgriezušies Baltkrievijā, viņi sastapa vien nodedzinātus ciemus. Par cik Sofijas māsa vēl Ulmaņ laikos bija pārcēlusies uz Latviju, tad arī Sofija ar Nikolaju meklēja laimi šajā pusē.
Viņus iemitināja vienā mājā ar manu Opapu un viņa ģimeni. Kad viņiem piedāvāja darbu mūsu dzimtas mājās "Silnieku" govju fermā, loģiski, ka atteikties bija grūti. Šķiroties, Nikolajs teicis: Priedniektēv, tagad, kad es apsaimniekošu Tavu bijušo māju, Tu redzēsi kā "Silnieki" spīdēs!
Tā spīdēšana tad nu arī bija pēdējais, ko mana omīte vēlējās redzēt...
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| | |
| Valduha | Datums: Piektdiena, 28.Februārī.2020, 09:32 | Komentāri # 11 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12357
Balvu ielāde ...
| Vecaispaps
Truļu tēva dēls.
Vecopapu atceros diezgan labi. Viņš dzīvoja kopā ar mums. Nomira, kad man bija 6 gadi. Allaž veda mani pastaigāties, un pirka saldējumu.
Viņa aizrautība bija grāmatas. Cik atceros, tad viņa rokās vienmēr bija grāmata.
Nezinu kā tieši viņš nokļuva Krievijas armijā WWI kara laikā. Visdrīzāk tika iesaukts, lai gan saimniekdēli parasti atpirkās. Visādā ziņā tas bija pirms strēlnieku bataljonu formēšanas. Lielā auguma dēļ nokļuva kaut kādā elitāra Cara gvardes pulkā. Viss pulks palika guļam Kaviļas stepēs. Kaut kāds bezjēdzīgs uzbrukums. Vecaispaps bija viens no nedaudzajiem, kas palika neskarts. Ne skrambiņas!
Nav informācijas par viņa turpmākajām kara gaitām. Zināms vien, ka pēc boļševiku apvērsuma bijis Pēterburgā. Darbojies sarkano strēlnieku bibliotēkā.
Interesants ir viņa teiktais manam Tēvam, ka toreiz par tādu Ļeņinu neko daudz nav zinājis. Strēlnieku aprindās populārākais bijis Trockis. Par cik tieši Trockis veidoja Sarkano Armiju, tas arī ir saprotams.
Kad un kāpēc atgriezās Latvijā arī nav zināms. Bērni savā laikā neinteresējās, bet, kad man radās interese par senčiem, viņa vairs nebija.
1941. gadā, ienākot vāciešiem, Truļu tēvs esot priecājies, ka nu krievi saņems pēc nopelniem. Savukārt Vecaispaps, kurš bija redzējis Krievijas plašumus, noteicis: "Nu nezinu. Krievija ir milzīga. Kas zin kā tas viss beigsies..."
Vērts piebilst Vecāpapa attiecības ar vācu karavīriem. Ik pa laikam kāds fricis ieradies sētā, lai nopirktu olas, pienu vai gaļu. Ja tas atvadoties izstiepis roku, un nobļāvies: "Heil Hitler!", vecaispaps arī izstiepis roku, un atbildējis: "Ej dirst!"
Par šiem izgājieniem allaž satraukusies vecāmamma. Ja nu gadīšoties kāds, kurš saprot latviski? Par laimi negadījās...
1944. gada rudenī, kad fronte jau bija pie Rīgas, mājās iebruka trīs sarkanarmieši - morodieri. Durvis atvēris Vecaispaps. Acīmredzot, (ir zināms no kā) viņiem bijusi informācija, ka mājās mīt jauns cilvēks (mans tēvs, kurš tieši tonakt neatradās mājās). Krievi prasījuši, lai iznākot dēls. Vecaispaps atbildējis, ka neviens nenāks. Sekojis šāviens. Laime bijusi apstāklī, ka Vecaispaps atradies augstāk par šāvējiem. Lode iegājusi tieši iepretim sirdij, bet izgājusi virs tās. Māju izlaupīja. Vecaispaps izdzīvoja.
Pēc Sibīrijas no "Trulēm" bija atlicis vien karkass. Vecaispaps par savu māju atliekām bija spiests samaksāt Padomju varai, lai to varētu sazāģēt malkā...
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| | |
| Jaunākie foruma komentāri |
|
| Tēma |
Pāriet |
Datums, Laiks |
Аutors |
Sadaļa |
|  Mūsdienu K... | ▼ | 03.Decembrī.2024, 22:32 | sālītis | Pļāpātuve | Lasīt | | Karš Austr... | ▼ | 03.Decembrī.2024, 13:24 | Valduha | 1945 - līdz mūsdienām | Lasīt | | Otrā front... | ▼ | 02.Decembrī.2024, 06:32 | Valduha | WW2 | Lasīt | | Vermahta ž... | ▼ | 25.Novembrī.2024, 14:04 | Valduha | WW2 | Lasīt | | Te rakstām... | ▼ | 22.Novembrī.2024, 20:41 | zed | Pļāpātuve | Lasīt | | Āra galdiņ... | ▼ | 28.Oktobrī.2024, 15:30 | Valduha | Būve | Lasīt | | Rusij77 sv... | ▼ | 25.Oktobrī.2024, 09:26 | nēģis | Pļāpātuve | Lasīt | | Laika apst... | ▼ | 30.Septembrī.2024, 11:32 | sālītis | Pļāpātuve | Lasīt | | Sveicam Ze... | ▼ | 28.Septembrī.2024, 23:57 | zed | Pļāpātuve | Lasīt | | Vācu karas... | ▼ | 14.Septembrī.2024, 09:35 | Valduha | WW2 | Lasīt | |
Šodien forumu apmeklēja:
Copyright sancho76 © 2008-2024
|
|
|
Par Taviem senčiem lasot man viņš nemaz nemazinās un tā būs kamēr nomiršu visticamāk.