| Valduha | Datums: Trešdiena, 15.Maijā.2013, 15:15 | Komentāri # 1 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12301
Balvu ielāde ...
| Štrafbat (soda bataljons)
Salidojumā mums izvērsās neliela diskusija par krievu soda bataljoniem un soda rotām. Tautā ir iegājies nepareizs priekštats par to, ka tie bija formēti no cietumniekiem. Tāpēc gribēju padalīties savā informācijā par to niansēm, un lauzt stereotipus.
Cietumnieki un Gulaga ieslodzītie Sarkanajā Armijā tika iesaukti vēl pirms 1941. gada 22. jūnija. Tie veidoja nozīmīgu daļu no tā saucamā Otrā stratēģiskā ešelona. Pirmais stratēģiskais ešelons bija izvirzīs pie Vācijas un Rumānijas robežas, bet Otrais, karam sākoties, atradās ešelonos, un bija paredzēts kā pastiprinājums un rezerve uzbrūkošajai Sarkanajai Armijai. Tas bija pārsteigums Vērmahta vadībai, jo informācijas par tā esamību vāciešiem nebija. Kad lielākā daļa Pirmā stratēģiskā ešelona armiju bija sakautas vai iznīcinātas, Vērmahts uzdūrās Otrajam stratēģiskajam ešelonam. Un te vāciešiem izbrīnu radīja tā saucamie „Melnie korpusi”. Tie pārsvarā bija formēti no ieslodzītajiem, kuri, taupības nolūkos, bija ieģērbti melnājās Gulaga formās. Tādi bija 20. armijas 69. korpuss, 21. armijas 63. korpuss, atsevišķas 24. Armijas divīzijas un pulki. Piemēram 21. Armijas 63. korpusa komandieris komkors L. G. Petrovskis, kurš krita ielenkumā, tika vāciešu apglabāts un uz kapa uzlikts krusts ar uzrakstu: „Ģenerālleitants Petrovskis, melnā korpusa komandieris”. Jāpiebilst, ka cietumniekiem sods tika atlikts, un tiem, kuri sagaidīja kara beigas, atlikusī daļa, neatkarīgi no kaujās parādītās varonības, bija jāatsēž. Jāpiebilst, ka par slepkavībām notiesātie un politieslodzītie Sarkanajā Armijā iesaukti netika NEKAD!
Pavisam savādāk radās tā saucamie „ štrafbati” un „štrafrotas”. Tās tika izveidotas ar Staļina pavēli Nr. 227 no 1942. gada 28. jūlija. „Štrafbatos” (soda bataljonos), turpmāk ŠB, tika iesaukti TIKAI virsinieki, kuri kaujas laukā izrādījuši gļēvulību vai nodevību (arī tie, kuri bija nokļuvuši ielenkumā, bet no tā izlauzušies), savukārt „Štrafrotās’” (soda rotās), turpmāk ŠR, tika iesaukti ierindnieki un seržanti. Pie kam ŠB bija pakļauti tieši frontes komandierim, bet ŠR – armijas komandierim. Nelielu jucekli rada tas, ka bataljons arī sastāv no rotām, bet ŠB rota tā arī saucās Ļeņingradas frontes atsevišķā soda bataljona 1. rota no, bet ŠR – 1. gvardes armijas 229. strēlnieku divīzijas soda rota, lai gan pati 229. Strēlnieku divīzija bija normāla karaspēka vienība ar normālām 4 rotām.
Līdz 1945. gadam tika izveidoti 59 ŠB un 1049 ŠR. Uz dienesta laiku ŠB virsniekam tika atņemta dienesta pakāpe un visi apbalvojumi, un viņš saucās „bojec peremeņņik” ( pārejas kareivis). Dienesta laiks tika noteikts no 1 – 3 mēnešiem (pārsvarā 3), bet atbrīvots tika vienīgi pēc nāves vai ievainojuma. Komandēja ŠB un ŠR, atšķirībā no visiem zināmās filmas, īsti un uzticami virsnieki, kuriem Partija uzticējās. Pēc oficiālajām Krievijas ziņām caur ŠB un ŠR izgājuši 428 000 cilvēku, kas sastāda 1% no visiem karavīriem. Ja zināms, ka, pēc oficiālajām Krievijas ziņām, par atkāpšanos nošauti ir 999 000 kareivju, tad šis skaitlis liekas smieklīgs.
No Vērmahta puses ŠB pamatoti tika uzskatīts par elitāru kaujas vienību, ar kuru jārēķinās, jo tajā par ierindniekiem dienēja virsnieki, kuriem, turklāt, nebija kur atkāpties.
Latviešu vienībām pirmā satikšanās ar ŠB bija pie Ļeņingradas tā saucamajā Pulkovas kaujā. Tajā laikā vēl nebija noformēta ne 19. Latviešu SS divīzija, pat ne 2. Latviešu SS korpuss. Iepretim Pulkovas augstienei holandiešus nomainīja 16. Zemgales bataljons kuru komandēja pulkvežleitinants Rūdolfs Kociņš. 10. rotas iecirknī (starp citu nezinu kāpēc 16. bataljonu veidoja 9., 10. un 11. rota) bija izvirzījums, kuru vācieši bija iesaukuši par „paradīzes līci”. Šinī vietā attālums līdz krievu pozīcijām bija apmēram 50m, un to aizstāvēja 10. rota virsleitinanta Visvalža Juraida vadībā. 1943. gada 19. martā pl. 5:00 sākās masīva krievu artilērijas uguns visā bataljona garumā, kura ilga 2 stundas. Pēc tam pret 10. rotas pozīcijām sākās krievu uzbrukums. Visi sarkanarmieši tika iznīcināti, nesasnieguši rotas pozīcijas. Kad pirmais uzbrukums neizdevās, krievi atklāja artilērijas uguni tikai pa 10. rotas pozīcijām, un atkal devās uzbrukumā. Pavisam bija 11 uzbrukuma viļņi, no kuriem pēdējam izdevās sasniegt latviešu ierakumus 3. vada pozīcijās. Prettriecienā, ierakumos iekļuvušie, sarkanarmieši tika nogalināti vai saņemti gūstā. No gūstekņiem uzzināja, ka pret 10. rotu tika sviesti 2 ŠB, kuru kaujas sastāvs (1200 vīru) tika iznīcināts. Vēlāk, naktī no starplauka skanēja atsevišķi šāvieni. Izlūkpatruļa atgriezās ar ziņojumu, ka krievi apšauj savus ievainotos. Neviens netika žēlots... Par Pulkovas kauju 1. Pakāpes Dzelzs Krustu saņēma seržants Pēteris Bogdānovs, bet vēl 12 letiņi tika apbalvoti ar 2. Pakāpes Dzelzs Krustu.
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
Komentāru rediģēja Valduha - Trešdiena, 15.Maijā.2013, 15:20
|
| |
| |
Ziedo vietnes attīstībai!
