|
Ziedo vietnes attīstībai!
|
16. marta kaujas
| |
| Valduha | Datums: Otrdiena, 11.Martā.2014, 12:06 | Komentāri # 1 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12301
Balvu ielāde ...
| Ar lieliem soļiem tuvojas 16. marts – Latviešu Leģiona atceres diena. Tā bija pirmā reize, kad abas latviešu divīzijas cīnījas plecu pie pleca. Tāpēc gribu nedaudz pievērst lasītāju uzmanību šīm cīņām, kuras sākās krietni pirms, un beidzās krietni pēc šī zīmīgā datuma.
Pēc krievu lieluzbrukuma, kurš sākās 1944. gada janvārī, un kura mērķis bija ielenkt un iznīcināt vācu spēkus, kas aizstāvējās uz D no Ļeņingradas, vērmahts, apzinādamies savus spēkus, veica plānveida atkāpšanos uz jau iepriekš sagatavotām „Panteras” pozīcijām.
Latviešu 2. SS brigāde (nākamā 19. divīzija) veica ļoti smagu atkāpšanās ceļu 200 km garumā kā arjergarda vienība, tas ir, piesedza un reizēm ar smagām kaujām nodrošināja atkāpšanos regulārajām vācu armijas daļām. Neraugoties uz smagajiem zaudējumiem, leģionāri ne brīdi neradīja nedrošību savā aizsardzības zonā.
15. divīzijai atkāpšanās ceļš līdz Veļikajas upes pozīcijām bija, lai arī īsāks, tomēr ne mazāk grūts, sevišķi runājot par plkv. Januma kaujas grupu, kuru krievu plašsaziņas līdzekļi jau bija pasludinājuši par iznīcinātu, bet kurai, spītējot dziļajam sniegam, un krievu ieņemtajiem ceļu mezgliem, izdevās organizēti (kas arī to glāba) un bez lieliem zaudējumiem sasniegt divīzijas pulcēšanās vietu.
Pēc ierašanās Veļikajes upes pozīcijās 2. SS Latviešu brigāde tika papildināta ar trešo pulku (44.), un pārformēta par 19. SS divīziju. Tā ieņēma aizsardzības iecirkni uz Z no 15. divīzijas.
Lai arī „Panteras” pozīcijas skaitījās laikus izbūvētas, tās bija vēl tālu no pilnības, turklāt latviešu divīziju iecirknī ierīkotas neizdevīgā vietā – Veļikajas upes R krastā, kurš bija zemāks, un labi pārskatāms no augstākā A krasta. Tas pamudināja 19. divīzijas kājnieku priekšinieku plkv. Veisu rosināt pārnest galveno kaujas līniju (Gkl) 1 – 2km uz A, un ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas krietni vien izdevīgākajās augstienēs. Diemžēl 15. divīzijas D iecirknī tas vairs nebija izdarāms, jo krievi jau bija pienākuši tiešā saskarē ar mūsu pozīcijām. Arī 19. divīzijas vīriem šis uzdevums nebija no vieglajiem, jo pēc smagajām atkāpšanās kaujām viņus solītās atpūtas vietā gaidīja ierakumu rakšana un bunkuru būve sasalušajā zemē. Tomēr leģionāri arī ar šo pārbaudījumu tika galā, kas vēlāk atmaksājās.
Pirmie krievu triecieni sākās jau 1. martā, kad 120 vīru liela vienība iebruka 15. divīzijas iecirknī, bet ar prettriecienu tika sakauti, un, zaudējot 80 kritušos un 4 gūstekņus, bija spiesti atkāpties. 4. martā boļševiki sāka uzbrukumus leģionāru uz priekšu pārceltajām pozīcijām. Kaujās, kuras ilga līdz 10. martam, un prasīja lielus upurus, viņiem izdevās ieņemt 2 sādžas, kuru stratēģiskā nozīme bija niecīga.
Smagākās kaujas, kuras tad nu arī sākās 16. martā un ilga četras dienas, bija par stratēģiski nozīmīgāko vietu visā latviešu ieņemtajā iecirknī – augstieni 93,4 Veļikajas upes A krastā abu divīziju saskares vietā, kura pārvaldīja visu 19. divīzijas iecirkni. Zaudējot šo punktu, leģionāriem visticamāk nāktos zaudēt visas uz priekšu izvirzītās, un ar tādām pūlēm izbūvētās pozīcijas. Par nelaimi jau 15. martā apmeklējot 42. pulka iecirkni, no nejauša prettanku lielgabala trāpījuma krita 19. divīzijas komandieris SS oberfīrers Šuldts.
Par divīzijas pagaidu komandieri tika iecelts SS standartenfīrers Boks.
16. marta rītā krievi atklāja spēcīgu artilērijas uguni pa minēto augstieni un līdzās esošo Sapronovo sādžu. Pēc uguns pārnešanas uz aizmuguri sākās tanku un tiem sekojošo kājnieku lieluzbrukums. Cietuši smagus zaudējumus viesuļuguns laikā, leģionāri tika izspiesti no savām pozīcijām. Pretuzbrukumā tika atgūta Sapronovo sādža, bet augstieni ieņemt neizdevās, lai gan 19. divīzijas 43. pulkam izdevās lokāls iebrukums.
Apzinādamās augstienes 93,4 nozīmi 18. armijas komandieris tās atgūšanu uzticēja 15. divīzijas kājnieku priekšniekam vplkv. Silgailim. Uzbrukumam bija atvēlēti 4 bataljoni, 1 triecienlielgabalu baterija, kā arī vairākas triecienbumbvedēju „Stukas” eskadriļas. 18. marta pēcpusdienā ar diviem bumbvedēju uzlidojumiem un īsas, bet spēcīgas artilērijas uguns, augstiene tika ieņemta ar minimāliem zaudējumiem. Negaidījuši šādu pavērsienu, krievi tikai īsi pēc pusnakts uzsāka savu pretuzbrukumu. Sīvās un nežēlīgās tuvcīņās, kuras beidzās ap 5:00 no rīta, augstiene galīgi palika latviešu rokās. Krievu zaudējumu apmērus raksturo fakts, ka no 4. – 19. martam abu latviešu divīzijun iecirknī bija noasiņojušas 11 boļševiku divīzijas. 18. armijas komandieris ģenerālpulkvedis Lindermans izteica atzinību 15. un 19. divīzijas karavīriem par 18. marta izšķirīgo uzbrukumu.
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| |
| Valduha | Datums: Otrdiena, 11.Martā.2014, 12:15 | Komentāri # 2 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12301
Balvu ielāde ...
| Tas, kas krieviem neizdevās augstienes 93,4 iecirknī, 15. divīzijas komandiera neapdomības dēļ dienas 10 vēlāk izdevās nedaudz uz D esošās 15. divīzijas 34. pulka iecirknī. Lieta tāda, ka 15. divīzijas 34. pulks pēc smagajām atkāpšanas kaujām tikai 6. martā atgriezās savas divīzijas pakļautībā, un bez kādas atpūtas saņēma pavēli ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas Veļikajas un Sorotas upju sateces posmā. Par cik pulks, kā arjergarda vienība bija cietis smagus zaudējumus, tad to nolēma papildināt ar tikko no Latvijas attransportētā 2. robežsargu pulka kareivjiem. Lieta tāda, ka robežsargu pulkus formēja no pusmūža vecuma jauniesaucamajiem Latvijas robežu apsardzībai. Šie vīri nebija apmācīti, turklāt uz fronti nosūtīti bez virsniekiem un instruktoriem. Jau pēc izkāpšanas stacijā Abrene, viņi atteicās doties tālāk uz fronti, jo uzskatīja, ka ir iesaukti tikai Latvijas robežu apsardzībai. Tā vietā, lai viņus paturētu dažas dienas rezervē, ļautu aprast ar frontes tuvumu, un sadalītu starp pieredzējušām kaujas vienībām, tie tika kā vesela kaujas vienība nosūtīta pirmajās rindās. (par robežapsardzes vienību kaujas spējām liecina arī tas, ka uz pāris desmit kritušajiem, tajās allaž bija vairāki simti bez vēsts pazudušie (lasi – dezertējušie)). 25. martā sākās krievu uzbrukums 34. pulka iecirknī. Jau artilērijas viesuļuguns laikā vairums bijušā 2. robežsardzes pulka kareivju patvaļīgi atstāja savas pozīcijas. Pār aizsalušo upi uzbrūkošās krievu vienības, praktiski, nesastapa nekādu pretestību. Atrodoties vairs tikai dažus simtus metru no pulka štāba, boļševiki draudēja pārraut 15. divīzijas aizsardzības iecirkni, un ielenkt daļas uz D no pārrāvuma. Likvidēt šīs briesmas 18. armijas vadība atkal uzdeva vplkv.Silgailim. Ierodoties pulka komandpunktā, viņš konstatēja, ka vienīgie, kas pretojās iebrucējiem, bija pulka štābs ar plkv. Zeniņu priekšgalā un 13. rota. Šādos apstākļos pulka iesaistīšana pretuzbrukumā (lai arī reālie pulka zaudējumi bija niecīgi) nebija iespējama. Vienīgais sasniegums bija augstienes Čortova Gora, kura pārvaldīja visu iebrukuma apvidu, atgūšana ar 15. izlūkbataljona palīdzību. Rezultātā boļševikiem bija izdevies iegūt 3km dziļu un 4km platu priekštilta pozīciju upes R krastā. Lai arī nākamajā dienā krievi turpināja uzbrukumu, tomēr tie beidzās, praktiski, bez sekmēm. Jāatzīmē, ka arī vācu 18. armijas vadības pūles likvidēt, šīs boļševiku priekštilta pozīcijas, nedeva panākumus.
Mazākas nozīmes krievu uzbrukumi turpinājās arī vēl aprīļa pirmajā pusē, no kuriem nozīmīgākais atkal skāra augstieni 93,4. 5. aprīlī pēc stipras artilērijas viesuļuguns krievi 20 tanku aizsegā atkal uzbruka augstienei, bet zaudējuši 14 tankus un ap 400 kareivju, bija spiesti atkāpties.
Savukārt 10. aprīli, pēc tam, kad 15. divīziju nomainīja vācu vienības, krieviem izdevās dziļāks iebrukums šinī frontes iecirknī, kuru likvidēt, un tādejādi atkal izvairīties no ielenkuma draudiem nācās 19. divīzijas vīriem.
Tādas īsumā bija slavenās „marta kaujas” Veļikajas upes pozīcijās, kuras, ne vien prasīja daudzu latvju zēnu dzīvības, bet arī stiprināja viņu pārliecību par savām kaujasspējām un ticību Latvijas neatkarībai.
Pēc šīm kaujām abas divīzijas tika pārsviestas nedaudz uz D, kur ieņēma tā saucamās Bordovo – Kudeveras pozīcijas.
19. divīzijas komandiera SS oberfīrera Heinriha Šuldta izvadīšana no tagadējā Saeimas nama.
15. divīzijas 34. pulka komandieris plkv. Zeniņš Veļikajas upes pozīcijās.
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| | |
| Valduha | Datums: Trešdiena, 12.Martā.2014, 07:09 | Komentāri # 4 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12301
Balvu ielāde ...
| Quote Muitnieks (  ) piemēram par robežsargiem, nebiju iepriekš lasījis
Par robežapsardzības pulku kaujas spējām var spriest, kaut vai tikai paskatoties uz statistiku:
2. robežapsardzības pulks pie Daugavpils 10.-31. lūlijs krituši 14, ievainoti 141, pazuduši 264
3. robežapsardzības pulks pie Krasnoje 10.-18. jūlijs 11 krituši, 805 pazuduši
4. robežapsardzības pulks pie Daugavpils 10.-31. lūlijs krituši 19, ievainoti 117, pazuduši 469
6. robežapsardzības pulks 9. jūlijs-14. augusts krituši 26, ievainoti 106, pazuduši 322
Un tas nebija smagās atkāpšanās kaujās ar ielenkumiem un negaidītiem ienaidnieka triecieniem. Tie pārsvarā bija mūsu gadagājuma vīri, kuriem sen pārgājis jaunības trakums, un starp ierakumiem vai sievas sānu, viennozīmīgi, izvēlas pēdējo...  Protams, prasmīgi sagatavojot un pa nelielām grupiņām iedalot starp vecajiem frontiniekiem no viņiem, iespējams, iznāktu izcili karotāji, bet tas, diemžēl netika veikts.
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| | | |
| Valduha | Datums: Ceturtdiena, 13.Martā.2014, 11:57 | Komentāri # 7 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12301
Balvu ielāde ...
| Quote Muitnieks ( ) bet Tavā aprakstā parādās neapzināti vēstures fakti,
Nav jau gluži neapzināti, jo šos faktus es ņemu, galvenokārt, no grāmatām. Pats apjomīgākais, manuprāt, ir emigrācijā izdotais 8 vai 9 sējumu pētījums "Latviešu karavīrs otra pasaules kara laikā".
Interesantas ir arī karavīru atmiņas, jo viņi konkrētās kaujas redz no sava skatu punkta, neapjaušot to nozīmi, ne vien divīzijas, bet pat pulka vai bataljona mērogā.Pievienots (13.Marts.2014, 11:57)
---------------------------------------------
Quote otomars ( ) Vecam čekistam, ir nevien tāda infa piejama.
To jau nevajag tā skaļi proponēt, jo abi tak bijām vienā maisā...
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| |
| Gengis | Datums: Sestdiena, 15.Martā.2014, 01:42 | Komentāri # 8 |
|
Vietējais guru
Komentāri: 105
Balvu ielāde ...
| Labs raksts,bet tīri intereses pēc gribētu pajautāt lielpratējiem vai no Veļikajas upes pozīcijām bija reāli 19.divīzijas karavīram dzīvam atnākt līdz kurzemes cietoksnim un beigās vēl tikt izsūtītam uz darba nometnēm?
|
| |
| | |
| Kurmis909 | Datums: Svētdiena, 16.Martā.2014, 13:49 | Komentāri # 10 |
|
Tematiķis
Komentāri: 224
Balvu ielāde ...
| Quote Gengis ( ) Labs raksts,bet tīri intereses pēc gribētu pajautāt lielpratējiem vai no Veļikajas upes pozīcijām bija reāli 19.divīzijas karavīram dzīvam atnākt līdz kurzemes cietoksnim un beigās vēl tikt izsūtītam uz darba nometnēm?
Pārdzīvot visu kara gaitu un izdzīvot, tas atkarīgs tikai no likteņa un veiksmes. Piemēram, mana vecvectēva brālis lai gan 19.div. sastāvā pārdzīvojis arī Volhovas kaujas, tomēr nonācis līdz Kurzemei, Ziemassvētku kaujās 106.pulka sastāvā krita.
|
| |
| | |
| Jaunākie foruma komentāri |
|
| Tēma |
Pāriet |
Datums, Laiks |
Аutors |
Sadaļa |
|  Karš Austr... | ▼ | 23.Novembrī.2024, 09:19 | Valduha | 1945 - līdz mūsdienām | Lasīt | | Mūsdienu K... | ▼ | 22.Novembrī.2024, 22:27 | sālītis | Pļāpātuve | Lasīt | | Te rakstām... | ▼ | 22.Novembrī.2024, 20:41 | zed | Pļāpātuve | Lasīt | | Vermahta ž... | ▼ | 19.Novembrī.2024, 16:28 | Valduha | WW2 | Lasīt | | Otrā front... | ▼ | 02.Novembrī.2024, 18:20 | Valduha | WW2 | Lasīt | | Āra galdiņ... | ▼ | 28.Oktobrī.2024, 15:30 | Valduha | Būve | Lasīt | | Rusij77 sv... | ▼ | 25.Oktobrī.2024, 09:26 | nēģis | Pļāpātuve | Lasīt | | Laika apst... | ▼ | 30.Septembrī.2024, 11:32 | sālītis | Pļāpātuve | Lasīt | | Sveicam Ze... | ▼ | 28.Septembrī.2024, 23:57 | zed | Pļāpātuve | Lasīt | | Vācu karas... | ▼ | 14.Septembrī.2024, 09:35 | Valduha | WW2 | Lasīt | |
Šodien forumu apmeklēja: Valduha, sālītis, Kalnietis, ArtursA, norby73
Copyright sancho76 © 2008-2024
|
|
|
