| Valduha | Datums: Pirmdiena, 20.Aprīlī.2015, 10:27 | Komentāri # 1 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12294
Balvu ielāde ...
| Pirms vairākiem gadiem 16. martā Krievijas TV kārtējā sižetā par "nacistu gājienu Rīgā", rādīja sižetu par atceres brīdi pie, it kā, Latviešu 15. SS divīzijas noslepkavoto poļu karagūstekņu atdusas vietas Polijā. Par cik šādu faktu nebiju dzirdējis, tas mani ieinteresēja, bet nekādu informāciju nevarēju atrast. Savukārt, Aivara Pētersona grāmatā "Mums jāpārnāk... (Latviešu karavīri - pēdējie Berlīnes aizstāvji)", izlasīju, ka 15. izlūkbataljons, Berlīnes pievārtē saņēma gūstā vairākus sarkanarmiešus, bet, par cik vienība atkāpās, un, lai nenotiktu tāds pats pārpratums kā ar poļu gūstekņiem Flederbornā, viņus palaida vaļā. Ne Silgaiļa grāmatā "Latviešu leģions", ne grāmatā "Latviešu karavīrs Otrajā pasaules karā" neko neatradu, bet mūsu vēsturnieks Uldis Neiburgs 9. janvāra "Mājas Viesis" numurā nopublicējis plašu rakstu par šo tēmu. Tad nu ielieku šeit šo rakstu, jo pieņemu, ka vienam otram tas varētu šķist interesants.
Poļu karagūstekņu traģēdija Podgajē 1945. gadā
Autors: Uldis Neiburgs, Dr. hist., Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks
Datums: 09.01.2015
Izdevums: Mājas Viesis
Mīti un patiesība
1945. gada janvārī – februārī latviešu leģiona 15. divīzija aizvadīja smagas cīņas Jastrovas-Landekas apkārtnē Vācijas (mūsdienu Polijas) teritorijā. 31. janvāra naktī frontes iecirknī pie Podgajes (tobrīd – Flederbornas) gūstā nonāca un vēlāk vardarbīgi tika nogalināti vairāki desmiti Polijas Tautas armijas karavīru, kuri cīņā starp diviem agresoriem – Padomju Savienību un nacionālsociālistisko Vāciju – atradās komunistisko spēku pusē. Ilgus pēckara gadus un vēl šodien dažādās publikācijās un diskusijās interneta forumos šo poļu karagūstekņu slepkavībā tiek vainoti latviešu leģionāri, tomēr jaunākie vēstures pētījumi liek noraidīt šādu iespējamību.
Latviešu leģionāri Pomerānijā
Pēc atkāpšanās cīņām Krievijā un Latvijā 1944. gada beigās – 1945. gada sākumā tagadējā Polijas Pomorzes reģionā (Pomerānijā) nonāca leģiona 15. ieroču-SS divīzija, kas pa jūras ceļu bija sasniegusi Gdaņsku (tobrīd – Danciga) un Gdiņu (tobrīd – Gotenhāfena). Pēc papildinājuma saņemšanas un apmācībām Rietumprūsijā 15. divīzijas 32., 33., 34. grenadieru pulks, 15. artilērijas pulks, 15. fizilieru (izlūku) bataljons un citas mazākas vienības bija gatavas iesaistīšanai karadarbībā netālu no Vācijas–Polijas pirmskara robežas. 13. – 14. janvārī sarkanā armija sāka plašu uzbrukumu, turklāt 15. divīzijas vadībai bija tikai aptuvena informācija par frontes līnijas stāvokli un pretinieka nolūkiem. Nepietiekamā transporta un degvielas trūkuma dēļ divīzijas virzīšanās uz priekšu aizkavējās un paredzētās pozīcijas jau ieņēma sarkanās armijas vienības. Lai izvairītos no aplenkuma, 15. divīzija sāka atkāpties rietumu virzienā, tomēr 31. janvārī Jastrovas-Flederbornas rajonā to ielenca padomju 2. gvardes kavalērijas korpusa un poļu 1. armijas daļas. "Visu laiku divīzija mocījās ar munīcijas trūkumu. 1. februāra rītā pilsētā sākās nikna kauja. Trosi (vezumnieku kolonna) stāvēja uz ielas braukšanas kārtībā. Te nostāvējām visu dienu un nakti. 2. februāra vakarā, jau krēslā, visu trosu kolonna sakustējās. Virzījāmies trīs rindās. Sādža dega gaišās liesmās, viss ceļš ienaidniekam bija pārskatāms. [..] Mainījām virzienu un braucām uz Landeku. Atkal apstāšanās, jo krievi pārķēruši ceļu pie Valachzē. Mūsu uzbrukumi bija slikti organizēti, viss notika uz savu roku. Ik uz soļa bija redzams divīzijas komandiera un Ia (divīzijas štāba priekšnieks) rīcības trūkums. Trosu kolonnā bija ap 600 ievainotu karavīru. Visi ievainotie bija nosaluši zili, vairākos ratos mirušie gulēja blakus ievainotiem," tik dramatiski par šīm kaujām varam lasīt 34. pulka veterinārārsta leitnanta Augusta Ķikāna atmiņās. Īpaši smagas cīņas izvērsās par Podgajes ciemu, jo kontrole pār to deva iespēju atvilkt 15. divīzijas galvenos spēkus no Jastrovas, kur tie bija nonākuši daļējā pretinieka ielenkumā. Kaujās krietni cietušie 33. un 34. pulka bataljoni devās uz Podgaji, lai nomainītu tur novietoto holandiešu 48. SS grenadieru pulku "General Seyffardi" un citas vācu vienības. Latvieši sasniedza ciematu 31. janvāra vēlā vakarā, kad kopīgi ar vācu vienībām izcīnīja kauju poļu daļu aizmugurē. Turpmākajās dienās sedzot vācu spēku atiešanu no Podgajes, latviešu leģionāri bija pakļauti 11 stundu ilgai nepārtrauktai pretinieka artilērijas apšaudei, kurā zaudēja simtiem kritušo un ievainoto. Cīņas turpinājās līdz 3. februārim, kad poļiem ar pienākušās artilērijas un padomju tanku atbalstu izdevās ciemu ieņemt.
32 poļu karagūstekņu nogalināšana
Saskaņā ar Polijas historiogrāfijā valdošo viedokli 1945. gada 31. janvārī cīņās pie Podgajes 15. latviešu divīzijas gūstā nonāca poļu 1. divīzijas 3. pulka 4. rotas 37 karavīri. Pēc tam kad SS virsnieki nežēlīgās nopratināšanās līdz asinīm piekāva vairākus poļus, sagūstītie karavīri, baidīdamies, ka viņus nošaus, uzbruka sardzei un centās aizbēgt. Tas gan izdevās tikai diviem cilvēkiem, jo trīs bēgļus nošāva bēgot, bet 32 karavīrus sagūstīja atkārtoti. Atriebjoties par to, latviešu esesieši esot sasējuši poļu karagūstekņus ar dzeloņdrātīm un aplējuši ar benzīnu un kādā šķūnī dzīvus sadedzinājuši.
Poļu apbedīšanas komandas dalībnieks, vēlāk rezerves kapteinis Česlavs Kristmans 1972. gada 23. janvāra vēstulē Polijas armijas galvenajai politiskajai pārvaldei rakstīja, ka šeit uzietās karavīru mirstīgās atliekas nav bijis iespējams pārvietot, tāpēc viņi apglabāti kopējā kapā netālu no šķūņa, kur bija nogalināti. Virs kapavietas uzsliets balts bērza krusts ar uzrakstu, ka "te atdusas Tadeuša Kostjuško vārdā nosauktās 1. divīzijas 3. pulka 4. rotas karavīri, kurus brutāli nogalinājuši vācu iebrucēji". 1979. gadā par šiem notikumiem tika uzņemta arī režisora Pāvela Komorovska mākslas filma "Elēģija", kas mūsdienās jau ir kļuvusi par poļu kino klasiku. Tās veidošanā piedalījās arī viens no diviem Podgajē dzīvi palikušajiem poļu karagūstekņiem – jaunākais leitnants (pēc kara pulkvedis) Zbigņevs Furgala (otrs gūsteknis, kaprālis Boļeslavs Bondzelevskis krita 1945. gada pavasarī cīņās pie Berlīnes). 2002. gadā Podgajē atklāja piemiņas vietu degošas ēkas atveidā šeit nogalinātajiem poļu karavīriem ar tajā iegravētiem viņu vārdiem, uzvārdiem un dienesta pakāpēm un Polijas Tautas armijas 1. divīzijas ģerboni.
Majora Ķīlīša dienasgrāmata
Par to, kas tad īsti notika 1945. gada 31. janvārī Podgajē, ļauj spriest 15. latviešu divīzijas 34. pulka 1. bataljona komandiera majora Jūlija Ķīlīša dienasgrāmatas divas daļas, kas mūsdienās glabājas Latvijas Kara muzeja krājumā. Pirmā no tām, iespējams, ir rakstīta dažas dienas pēc notikušā, bet otra 1945./1946. gada ziemā latviešu karagūstekņu nometnē Cēdelgemā Beļģijā. Kaut arī šī svarīgā liecība ir citēta vairākās latviešu un arī ārzemju autoru publikācijās un, tulkota angļu valodā, tagad pieejama arī Polijas Centrālajā militārajā arhīvā Varšavā, plašākai publikai līdz šim tā ir palikusi maz zināma. Jūlijs Ķīlītis raksta, ka viņa komandētā vienība ceļā uz Flederbornu izcīnījusi kauju ar diviem poļu bataljoniem, saņemot arī gūstekņus, kurus viņš izlamājis, "ka viņi, būdami poļi, nekaunas karot ar latviešiem", kas agrāk viens otru uzskatījuši par draugiem. Vēlāk latviešu leģionāri sekmīgi uzbrukuši poļu karaspēkam no aizmugures, to pārsteidzot un pilnībā sakaujot un saņemot vēl gūstekņus, kuri saskaņā ar reglamentu nodoti vāciešiem.
"Pati Flederborna atstāja diezgan atbaidošu iespaidu. Vairākas mājas dega, pildot nelielo miestu ar dūmiem. Arī bija migla, un tā bija nokrāsojusies rozīgā pienainā krāsā. Uz ielām daudz cilvēku un lopu līķu, tam klāt vēl vāciešu apšautie poļu gūstekņi. Ar tiem vācu vienības apgājās diezgan nežēlīgi. Man tas riebjas, jo tie tāpat ir cilvēki, kuri karo par savu taisnību, to viņiem pārmest tak nevar," šādi poļu karagūstekņu traģisko likteni savā dienasgrāmatā apraksta J. Ķīlītis, paužot savu nepatiku pret vācu vadības rīcību.
Arī 1956. gadā Anglijā izdotajā atmiņu grāmatā "Es karā aiziedams..." viņš atceras, ka nākamajā dienā jautājis vācu virsniekiem par karagūstekņu likteni, uz ko vācieši vien "zīmīgi saskatījās, kaut kā neveikli nokrekšķinājās un tad viens no viņiem pateica, lai es vairs par tiem nerūpējoties, tiem nekas vairs neesot vajadzīgs. Šāda atbilde mani pārsteidza un gaužām nepatika, kas acīmredzot atspoguļojās manā sejā. Pirms ko paspēju pateikt, viens otrs no viņiem vēl piemetināja, ka vairs pašiem neesot ko ēst un kur mitināties, cilvēku apsardzībai arī maz, un citas izejas neesot bijis. Aizgāju projām, neteicis ne vārda. Tajā dienā nevarēju vairs pie viņiem aiziet. Kaut kas svešs un nekrietns bija nostājies mūsu starpā. [..] Starp cīņu vīram pret vīru un vienkārši nokaušanu – starpība ir liela. Visumā tā ir cilvēka sirdsapziņas lieta, un, lūk, to es negribēju zaudēt."
Jaunākie vēstures pētījumi
Visprecīzāk poļu karagūstekņu likteni Podgajes cīņu laikā nesen ir centušies noskaidrot amerikāņu pētnieki Eduards Anderss un Jirgens Frics. Viņi secina, ka 1945. gada 31. janvāra dienā, kad notika 37 cilvēku lielas karavīru grupas sagūstīšana, latviešu leģionāri vēl aizvadīja smagas kaujas un tikai pēc vairākām stundām pašā vakarā sasniedza Podgaji. Latvieši saņēma gūstā pavisam citas poļu karavīru grupas, kuras pēc standartprocedūras nodeva vāciešiem. 32 poļu gūstekņus 31. janvāra vakarā nošāva holandiešu 48. SS pulks vai kāda no vācu ieroču SS kaujas vienībām. Poļu karagūstekņi, visticamāk, arī nesadega dzīvi, bet to līķi atradās šķūnī, kas aizdegās padomju un poļu postošā artilērijas apšaudē divas dienas vēlāk, kad nodega 90% ciemata. Pēc notikušā tika veikta nogalināto vizuāla apskate, bet ne pilna autopsija. Deguma čūlas uz ķermeņiem, ko poļu medicīnas komisija oficiāli uzskatīja par apliecinājumu dzīvu cilvēku sadedzināšanai, mūsdienas vairs netiek uzskatītas par drošu pierādījumu, jo tās varēja rasties arī citādi. Iespējams, ka ziņa par karagūstekņu sadedzināšanu, viņiem vēl dzīviem esot, labi kalpoja arī propagandai, lai celtu citu poļu karavīru kaujas spējas, kas tobrīd varēja būt pat svarīgāk nekā notikušā dziļāka izmeklēšana. Turklāt nošauto poļu karagūstekņu kopskaits sasniedza 160 – 210 karavīru, kuri visi šodien ir pelnījuši cilvēcisku piemiņu.
Neņemot vērā šā pētījuma laikā atklātos faktus un argumentus, to rezultātus jau ir paspējuši apstrīdēt 2012. gadā Latvijas un Šengenas zonas valstu nevēlamo personu sarakstā iekļautie Kremļa propagandisti Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs.
Tā vietā, lai sniegtu kādus nopietnus pretargumentus, viņi ņirgājas par E. Andersa un J. Frica vēsturnieku kvalifikāciju un pārmet Liepājā dzimušajam, bet šodien Kalifornijā mītošajam pasaulē atzītajam zinātniekam Andersam (1941. gada decembrī tikai brīnumainā kārtā izglābās no ebreju nošaušanas akcijas Šķēdes kāpās, 2012. gadā par nopelniem Latvijas valsts labā apbalvots ar Atzinības krustu), ka viņš nacistu okupācijas laikā spējis mainīt tautību, adaptēties antisemītu vidē un kļuvis par kolaborantu, periodiski piedaloties padomju karagūstekņu apsargāšanā. Tas viss ir izsecināts no E. Andersa publicētajām atmiņām par to, ka viņš kara gados strādājis kādā kantorī Liepājā, kura pagalmā nodarbināti arī krievu karagūstekņi un Andersa priekšnieks vienu reizi uz īsu brīdi viņam iedevis šauteni un licis uzmanīt pagalmā strādājošos. Saskaņā ar A. Djukova un V. Simindeja "dzelžaino loģiku" E. Anderss šādā veidā ir kļuvis par kolaborantu, tāpēc visi viņa pētījumi ir noraidāmi.
Līdzīgu dezinformāciju, kārtējo reizi maldinot savus lasītājus, jau 2008. gadā sniedza arī Latvijā krievu valodā iznākošais laikraksts "Vesti segodņa". Balstoties uz Eiropas antifašistu organizāciju salidojumā Aizkrauklē satiktā kāda poļu organizācijas "Vitjaz" dalībnieka atsūtītajiem materiāliem, šī avīze tiražēja kārtējo "briesmu stāstu" par latviešu leģionāru "zvērībām", šoreiz Podgajē. Lai gan tur notikušā būtību minētā raksta autorei Jūlijai Aleksandrovai nebūtu bijis grūti izzināt, kaut vai veicot aptauju Latvijas Otrā pasaules kara vēstures pētnieku vidū, ne patiesības noskaidrošana, ne profesionālas žurnālistikas pamatprincipu ievērošana (t.sk. dažādu informācijas avotu apzināšana un kritiska analīze) acīmredzot nemaz nebija šīs publikācijas mērķis.
Hāgas konvencijas pārkāpums
Poļu karagūstekņu nogalināšana Podgajē bija kara noziegums un rupjš 1907. gada Hāgas starptautiskās konvencijas pārkāpums, jo jebkuras karojošās puses pienākums bija gūstā kritušos karavīrus atbruņot un nogādāt aizmugurē. Kaut arī tā bija vispārpieņemta prakse Otrā pasaules kara laikā, nereti ar lielāku karagūstekņu grupu apšaušanu nodarbojās vācu un padomju karaspēka vienības un atsevišķos gadījumos (ja karagūstekņu klātbūtne varēja traucēt kāda speciāla uzdevuma izpildi u.tml.) arī britu un amerikāņu karavīri, taču pēc kara, vadoties pēc principa "uzvarētājus netiesā", šādi gadījumi netika īpaši afišēti. Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins stāsta, ka cīņu gaitu Pomerānijā 1944./1945. gadā ietekmēja arī virkne subjektīvu faktoru, kas veicināja pretējās puses karagūstekņu nogalināšanu. Krievu un poļu karavīru vidū daļēji pamatots, bet daļēji padomju propagandas radīts bija priekšstats, ka atšķirībā no vācu armijas (vērmahta) karavīriem visi SS zīmotnes nēsājošie (t.sk. 15. latviešu ieroču-SS divīzijas karavīri) ir "zvērīgi esesieši", "soda ekspedīciju dalībnieki" u.tml., tāpēc viņi, tāpat kā t.s. vlasovieši bieži vien uzreiz tika nošauti. Iepriekšminēto apstiprina arī sarkanās armijas gvardes kapteiņa Jāņa Grīnvalda kara un pēckara piezīmēs atspoguļotais 15. latviešu divīzijas leģionāru traģiskais liktenis cīņās Polijas teritorijā. Saskaņā ar 1945. gada 2. februāra ierakstu J. Grīnvalda dienasgrāmatā šajā dienā atveda "deviņus latviešus, esesiešus. Īpašā daļa [..] viņus ievietoja šķūnī. Man latvieši stāstīja, ka mobilizēti un ka viņi no meža pārnesuši ievainoto sarkanās armijas kapteini. Viņi sastāvējuši 15. SS divīzijā. Vēl viņi man prasīja – vai viņus nošaus? Šķiet, noliedzu, jo tā es toreiz domāju, ka gūstekņus mūsējie nešāva. Viņus vairs neredzēju. Vēlāk [..] stāstīja, ka viņi nošauti [..] Poļi cieš milzīgus zaudējumus, taču gūstekņus latviešus visus nogalinājuši. Ceļmalās redzēju latviešu leģionāru līķus. Tie nebija krituši kaujā." Turpretī vācu gūstā nonākušo padomju vai poļu karavīru nogalināšana visdrīzāk bija saistīta nevis ar ideoloģiskiem, bet konkrētās kaujas situācijas diktētiem apsvērumiem, kad gūstā kritušos pretinieka karavīrus nebija laika kaut kur novietot vai nosūtīt uz aizmuguri, jo pašiem vajadzēja izlauzties no aplenkuma, ko daudz grūtāk būtu bijis izdarīt, vedot sev līdzi lielu skaitu gūstekņu. Arī vairāku desmitu poļu karavīru krišana latviešu leģionāru gūstā 1945. gada janvārī, kad sarkanā armija ar panākumiem strauji virzījās uz rietumiem, pēc V. Kuzmina domām, ir uzskatāma par neikdienišķu gadījumu. Par viņu nogalināšanu atbildība ir jāuzņemas 48. SS pulka komandierim, kas, visdrīzāk, deva pavēli par poļu karavīru nošaušanu.
Par latviešu leģionāru vainu poļu karagūstekņu iznīcināšanā ļauj šaubīties arī tas, ka līdz šim nav zināmi kādi citi gadījumi, kad leģiona vienības būtu tamlīdzīgā veidā izturējušās pret savu pretinieku.
Kara muzejā un citviet apzinātās leģionāru kara dienasgrāmatas un atmiņas drīzāk liecina par pretējo, ka ir bijušas pat situācijās, kad pretinieka gūstekņi vienkārši atbruņoti vai sasieti, lai neaizbēgtu, vai pat atlaisti brīvībā, nevis zvērīgi nogalināti. Viens no šādiem gadījumiem ir aprakstīts 19. latviešu ieroču-SS divīzijas 42. grenadieru pulka leitnanta Vernera Preijera atmiņās par 1944. gada Ziemassvētku kaujām Kurzemē. V. Preijera komandētā sedzējgrupa 26. decembra agrā rītā nonāca Aizstrautnieku mājās Lestenes – Rumbu muižas apkārtnē, kur vēl nesen bija atradies latviešu 19. divīzijas pārsiešanas punkts. Tur "gultā pie loga gulēja un smagi elpoja kāds apsaitēts vīrs. Viņš bija veļā. Virsū uzklāta gultas sega un sarkanarmieša šinelis ar virsnieka uzplečiem. [..] Ievainojums laikam bija vēderā, un gūsteknis nebija evakuējams, tāpēc mūsu ārsts bija atstājis viņu šeit, zinādams, ka pretinieks te drīz būs klāt. Uz galdiņa pie ievainotā gultas katram gadījumam atstāta liela diagnozes lapa latīņu un krievu valodā. Turpat nolikta vēl otra lieliem burtiem uzrakstīta lapa krievu un latviešu valodā, ka ievainotajam nedrīkst dot dzert. Tas bija domāts maniem sedzējiem un krievu izlūkiem. Var būt, ka savējie viņu izglāba. Viņiem tādas iespējas bija lielākas kā mums.".
Pievienots (20.Aprīlis.2015, 10:27)
---------------------------------------------
Te fragments no krievu portāla par šo gadījumu.
Вместе с тем, о геноциде и преступлениях против человечности, совершенных латышскими полицаями и эсэсовцами, хорошо помнят не только в России, но и в Польше и Белоруссии. Так, в конце января 1945 года во время боев за Померанский вал в руки легионеров из 15-й латышской дивизии Ваффен СС попала неполная рота Войска Польского. После освобождения деревни Подгае были обнаружены тела 32 сожженных заживо пленных польских солдат и офицеров, тела которых имели следы пыток. 3 февраля Латвийский антифашистский комитет по приглашению польских антифашистов из поискового отряда 'Витязь' принял участие в ежегодных траурных мероприятиях в Подгае. Присутствовавший в составе латвийской делегации депутат Сейма Владимир Бузаев (ЗаПЧЕЛ) от имени своих избирателей и всех жителей Латвии, не разделяющих нацистскую идеологию, принес извинения польским ветеранам.
Saeimas deputāts b. Buzajevs visu Latvijas iedzīvotāju vārdā ir atvainojies poļu tautai par "SSiešu zvērībām" ... 
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
Komentāru rediģēja Valduha - Otrdiena, 21.Aprīlī.2015, 14:32
|
| |
| |
Ziedo vietnes attīstībai!
