| Beerzinjsh | Datums: Svētdiena, 07.Maijā.2017, 18:04 | Komentāri # 2 |
|
Laipotājs
Komentāri: 27
Balvu ielāde ...
| Šodien godināsim pulkvedi V. Janumu, kas 72 gadus atpakaļ izglāba vairāk nekā 1000 latviešu vīru dzīvības. Mums ir savi varoņi. Godināsim tos!
Arī tas notika pirms 72 gadiem.
Majors Vilis Akermanis Adelaidē raksta par Latviešu leģiona
15. divīzijas pēdējām gaitām Vācijā.
Padomju armijas iebrukums Vācijā 2. pasaules kara beigu posmā skāra arī Latviešu leģiona 15. divīziju, kas ap to laiku atradās agrākajā poļu koridorā. Pēc lieliem zaudējumiem frontē pie Latvijas robežas Krievijā un īsas uzturēšanās dzimtenē divīzijas atlikumu pārveda uz Rietumprūsiju, izvietojot to Bītovas (Buetow) un Berentas (Berent) rajonā. Te bija paredzēta divīzijas jaunformēšana, apbruņošana un apmācības vācu armijas tuvējā apmācību laukumā.
Sākoties sarkanarmijas iebrukumam Vācijas telpā, divīzijas apmācības pārtrauca un tās vienības, trūcīgi apbruņotas un kaujas darbībai neapmācītas steidzīgi iesaistīja Pomerānijas aizstāvēšanā. Sekojošās aizstāvēšanās un izlaušanās kaujas no atkārtotiem ienaidnieka ielenkumiem no divīzijas karavīriem prasīja lielu piepūli, izturību un drosmi. Ja tādos apstākļos divīzijai tomēr izdevās izlauzties ari no pēdējā ielenkuma Pomerānijā un 1945. gada 13. martā šķērsot Oderas upi, tad tā bija spilgta liecība 15. divīzijas karavīru augstajai morālei un nesalaužamajam cīņas sparam.
Divīzijas sastāvs pa lielākai daļai komplektējas no Latvijas brīvības laikā dzimušiem un augušiem karavīriem. Savus jaunības gadus viņi bija pavadījuši neatkarīgajā Latvijā, pieredzot mūsu jaunās valsts uzplaukumu un ziedu laikus. 1940.-41. baigais gads ar boļševiku okupācijas varas nežēlīgajām izdarībām skāra ari šos jauniešus. Viņi smagi izjuta mūsu izkarotās brīvības zaudējumu un neatkarīgās valsts bojā eju. Šo iemeslu dēļ, ļaujot divīzijai sekmīgi pārvarēt ienaidnieka ielenkumus.
Pēc Oderas upes šķērsošanas divīzija sāka virzīties uz tai norādīto atpūtas vietu Firstenbergas, Feldbergas un Lichenas rajonā ziemeļos no Berlīnes. Tā kā pārgājiena laikā divīzija saņēma pavēli nodot savus ieročus vācu kaujas ešeloniem, radās iespaids, ka divīzijas kara gaitas būs beigušās. Liels tādēļ bija pārsteigums,15. aprīlī bez iepriekšēja brīdinājuma saņemot pavēli, no visiem divīzijas pulkiem saformēt kaujas grupu 3 bataljonu sastāvā, par kaujas grupas komandieri ieceļot pulkvedi V. Janumu. Viņa kaujas grupā iedalīja 32. kājnieku pulka 1. bataļjonu, 33. kājnieku pulka 1. bataljonu un divīzijas izlūku bataljonu. Ja divīzijas vadība par kaujas grupas komandieri bija izvēlējusies pulkv. Janumu, tad droši vien tādēļ, ka Pomerānijas kauju laikā viņš bija sevišķi izcelies. Būdams 32. pulka komandieris kopš pulka dibināšanas dienas, pulkv. Janums bija iemantojis karavību paļāvību un uzticību. Viņa komandēto pulku parasti sauca par Januma pulku. Januma iecelšana par kaujas grupas komandieri arī tagad stiprināja grupas karavīru morāli, apzinoties, ka „ vecais gan
jau zinās, kas jādara*'.
Lielā steigā saformētā kaujas grupa - bez ieročiem un savām apgādes vienībām - atstāja novietojumu 19 aprīlī pl. 21.30. Transporta trūkuma dēļ grupai nespēja pievienoties 15. divīzijas izlūku bataljons, un to vācieši vēlāk iesaistīja Berlīnes aizstāvēšanā, kur izmisuma pilnās un smagās ielu cīņās bataļjona vairums gāja bojā.
Kaujas grupai turpinot ceļu Berlīnes virzienā, pulkv. Janums pie Hercfeldas ciema saņēma 15. divīzijas pavēli, ka viņa kaujas grupa pakļauta vācu arnujas XI tanku korpusam ar uzdevumu piedalīties Berlīnes aizstāvēšanā. Sazinoties ar XI tanku korpusa štābu, pulkv. Janums pārliecinājās, ka štābs šādu kaujas grupu bez pašas transporta negrib uzņemt savā pakļautībā, aizbildinoties ar transporta līdzekļu trūkumu. Sarunas laikā štābs saņēma ziņojumu, ka ienaidnieka tanku vienības jau tuvojas korpusa štāba novietnei. Korpusa štāba vīri pēc tam panikā atstāja novietojumu, pametot Januma kaujas grupu savam liktenim.
Šāds necerēti labvēlīgs stāvoklis deva kaujas grupai iespēju izvairīties no iesaistes Berlīnes aizstāvēšanā. Šo stāvokli sekmīgi izmantoja pulkv. Janums, kura nodoms jau agrāk, kaujas grupu formējot, bija censties sasniegt sabiedroto armijas Berlīnes rietumos, tā izvairoties nevien no krišanas boļševiku gūstā, bet arī glābjot savus karavīrus no bojā ejas Berlīnes drupās.
Spriežot pēc radio ziņām, amerikāņu karaspēks rietumos no Berlīnes bija jau sasniedzis Elbas upi un Cerbstas tuvumā upes austrumu krastā (tikai 75 km r. no Berlīnes. Red.) izveidojis tiltgala pozīcijas. Ņemot vērā radušos stāvokli, pulkv. Janums pēc apspriedes ar kaujas grupas vecākajiem virsniekiem nolēma izvairīties no iesaistes Berlīnes aizstāvēšanā, apejot Berlīni no dienvidiem un sākt pārgājienu virzienā uz amerikāņu pozīcijām pie Cerbstas.
Kaujas grupas piecu dienu ilgais pārgājiens bija saistīts ar dažādu neparedzētu šķēršļu pārvarēšanu, prasot no karavīriem lielu piepūli un izturību. Pēc smagā gājiena un daudzām negulētām naktīm, nemaz nerunājot par trūcīgo uzturu, jau galīgi nogurušie karavīri sasniedza paredzēto apmešanās vietu mežā 6 km z.r. no Lindavas, starp Magdeburgu un Cerbstu. Biezā priežu jaunaudze bija ļoti noderīga aizsegam pret amerikāņu lidmašīnām, kuras toreiz pilnīgi pārvaldīja gaisa telpu.
Pie kādas lielas priedes, kas labi atdalījās no meža jaunaudzes, ierīkojām grupas komandpunktu, veicot priekšdarbus pāriešanai pie amerikāņiem. Izsūtītie izlūki, kuru uzdevums bija noskaidrot, kā grupēti vācu spēki galvenā kaujas līnijā un kur varētu atrasties amerikāņu fronte, atgriezušies ziņoja, ka fronte nav nocietināta, nav pat dzeloņstiepļu žogu un galveno kaujas līniju ieņem tikai vāji vācu spēki. Kas attiecās uz amerikāņu spēkiem, tad izlūki ziņoja, ka tie atrodas pie Gīterglikas, ap 5 km rietumos no Cerbstas, kur novietota viņu artilērija, kas atklāj uguni uz katru kustību vācu pusē.
Noklausījies izlūku ziņojumus, pulkv. Janums nolēma vairs nekavēties ar grupas pāriešanu pie amerikāņiem. Sasaucis komandpunktā visus grupas virsniekus, viņš deva pavēli vēl tai pašā dienā, 26. aprīlī, sākt pārgājienu pie amerikāņiem. Lai tomēr novērstu varbūtējus pārpratumus un pasargātu grupu no amerikāņu artilērijas un lidotāju uzbrukumiem, Janums nolēma vispirms sazināties ar amerikāņiem, izsūtot pie tiem sarunvedējus. Šim nolūkam norīkoja mani un vēl divus karavīrus, angļu valodas pratējus, uzdodot izkārtot frontes
pāriešanas noteikumus.
Ar Zorgenfreiju uz Gītergliku ...
Saņemot uzdevumu, labi apzinājos, ka vienīgi pāriešana pie amerikāņiem varētu glābt grupas karavīru krišanu krievu gūstā, jo arī sarkanarmijas vienības no austrumiem strauji tuvojās Elbas upei. Manu uzdevumu lielā mērā atviegloja kaujas grupas vienīgās automašīnas ierašanās mūsu apmešanās vietā. Kamēr grupa virzījās pa apvidu ar kompasa palīdzību, mašīnas vadītājiem, braucot pa nomaļus ceļiem, bija izdevies sasniegt norunāto grupas novietni. Mašīnas vadītājs, uzvārdā Zorgenfreijs („Bezrūpis'') arī turpmākajās gaitās tiešām izrādījās bezrūpīgs un drosmīgs karavīrs, atvieglinot un paātrinot sarunvežu nokļūšanu pie amerikāņiem. Sakāpuši mašīnā, sākām braucienu Gīterglikas (Gueterglueck—Labā lai me!) ciema virzienā.
No aizmugures tuvojoties vācu frontes līnijai, no ierakumiem pēkšņi izlēca vācu virsnieks, nostājās mašīnas priekšā un brīdināja, ka šāda mūsu virzīšanās gar fronti var izraisīt amerikāņu artilērijas apšaudi. Pateicu īsos vārdos virsniekam, ka mūsu uzdevums ir izlūkot ienaidnieka poziīcijas un, lai izvairītos no tālākām sarunām, liku mašīnas vadītājam šķērsot vācu kaujas līniju un turpināt braucienu amerikāņu virzienā.
Pieņemot, ka esam jau stipri tuvu amerikāņu novērošanas lokam, sāku vicināt līdzpaņemto dvieli, kas gan jau sen vairs nebija balts, bet labākā gadījumā gaiši pelēks. Turpinot braucienu, pie kāda krūma ieraudzīju labi nomaskējušos amerikāņu karavīru, kas ar roku norādīja mums atstāt ceļu. Turpinājām braucienu pa pļavu, kamēr beidzot sasniedzām amerikāņu labi izveidotās pozīcijas. Tālākā ceļā mūs pavadīja amerikāņu karavīri, līdz iebraucām kādā mazā ciemā, kas pat nebija atzīmēts mūsu kartē.
lebraucot ciemā, mūs piepeži apstāja smaidīgu amerikāņu karavīru bars. Kaut gan amerikāņi mūs uzskatīja par ienaidniekiem, šāda laipna sagaidīšana mūs pilnīgi pārsteidza, neatlika nekas cits, kā smaidīt pretī. Taču negaidītā laipnība, diemžēl izrādījās īslaicīga, un jau nākamajā mirklī šie paši karavīri, turpinot smaidīt, sāka pārmeklēt musu kabatas, katru tajās atrasto priekšmetu, paceļot augstu gaisā, nosaucot par suvenīru. Kad šis process bija beidzies, mūs pašus, jau bez pulksteņiem un citām vērtslietām, nostādīja ceļmalā pie kāda šķūņa sienas un, it kā mierinot mūsu satrauktos prātus, paziņoja, ka pie pirmās izdevības mūs aizvedīs uz tuvāko karagūstekņu nometni. Velta bija mūsu skaidrošana, ka esam ieradušies ar uzdevumu sarunām par visas mūsu karaspēka vienības pāriešanas noteikumiem.
Atstājis mūs bez uzraudzības, sagaidītāju bars drīz vien izklīda, lielāku vērību vēl pievēršot mūsu automašīnai. Sakāpuši mašīnā, amerikāņi sāka izpriecas braucienu un tā vien likās, ka savu uzdevumu veikt vairs nespēsim.
Sākām sarunāties ar garāmejošiem amerikāņu karavīriem un beigu beigās izdevās nokļūt līdz viņu vienības štābam. Vispirms mani uzrunāja vienības tulks kaprāļa dienesta pakāpē. Noklausījies, ka esam latviešu tautības karavīri, gan tērpti vācu uniformās, viņš negribēja ticēt, ka esam šeit ieradušies, lai nokārtotu frontes pāriešanas noteikumus latviešu vienībai. Beigu beigas kaprālis teica: “Ja nu jūs sakāt, ka esat latvietis, tad
runāsim latviski. Es arī esmu dzimis un audzis Latvijā, bet 1938. gadā kopā ar ģimeni izceļoju uz Ameriku." Šī saruna ar tulku manāmi uzlaboja mūsu garastāvokli un deva cerības galu galā tomēr nokārtot mūsu uzdevumu. Sarunā ar kaprāli noskaidrojās, ka tulks ir ebreju tautības jauneklis, kas savā laikā beidzis Jaunjelgavas ģimnāziju. Nu arī viņam vairs nebija šaubu, ka mēs tiešām esam latvieši.
Sarunu ar tulku pa daļai traucēja skaļas balsis un dziedāšana blakus istabā. Šad tad durvīm paveroties, varēja redzēt pie galda sēdošus amerikāņu virsniekus, kas, kājas uz galda salikuši un ar pudelēm rokā, pavadīja jautru mirklīti. Jautrā garastāvoklī esošos virsniekus neuzdrošinājās traucēt ari tulks, bet sāka zvanīt pa
tālruni. Sarunu rezultātā no vienības štāba beidzot ieradās amerikāņu virsnieks majora dienesta pakāpē. Manu
ziņojumu, ka esmu ieradies, lai nokārtotu manas vienības pārnākšanu pie amerikāņiem, majors uzņēma skeptiski un maniem apgalvojumiem negribēja ticēt. Sīki izjautājis par mūsu Kaujas grupas atrašanās vietu un skaitlisko sastāvu, viņš beigās apsolīja pats pārbaudīt manu ziņu patiesīgumu, šim nolūkam izsūtot izlūklid-
mašīnu.
Gaidot majora atgriešanos ar mums - protams - labvēlīgām ziņām, lūdzu tulku sākt mūsu automašīnas meklēšanu, jo tikai ar tās palīdzību būtu iespēja nogādāt pulkv. Janumam vēl pirms tumsas iestāšanās ziņojumu par paredzamo frontes pāriešanas vietu un laiku. Mašīnu laimīgā kārtā un bez lielākiem bojājumiem tiešām izdevās atrast pamesta ciema nomalē. Kareivis Zorgenfreijs, pārņemot to savā rīcībā, īsā laikā saveda mašīnu braukšanas kārtībā. Viss tas ievērojami uzlaboja mūsu garastāvokli un sākām ticēt uzdevuma sekmīgai paveikšanai.
Bez pulksteņa palikušam, radās grūtības noteikt pareizo laiku. Saulīte jau slīdēja uz vakara pusi, kad pie štāba durvīm strauji nobremzēja kāda mašīna un no tās izlēca mūsu gaidītais majors. lenācis istabā, viņš satrauktā balsī teica tulkam, ka viņa izsūtītā lidmašīna norādītajā vietā nav varējusi saskatīt nevienu vācu
karaspēka vienību, un līdz ar to viņš tādai neesošai vienībai atsakās norādīt lūgto pārejas laiku un vietu. Pēc tik satraucošu ziņu saņemšanas, vēlreiz lūdzu tulku izskaidrot majoram, ka mūsu priežu jaunaudze ir tik bieza, ka tajā labi maskētos karavīrus nebūs viegli no gaisa saskatīt. Atkārtoju, ka esam latviešu tautības karavīri, kas par savu zaudēto dzimteni un brīvību cīnījušies vienīgi pret krieviem austrumu frontē. Latvijas valstij un tās pilsoņiem vienmēr ir bijušas draudzīgas attieksmes ar amerikāņu tautu. Mūsu vienīgais nolūks, karam beidzoties, ir izvairīties no krišanas krievu gūstā.
Tagad maniem paskaidrojumiem sāka piekrist arī tulks, apliecinot, ka viņam nav šaubu, ka mēs tiešam esam latviešu karavīri un viņš tic manam stāstījumam. Pēc īsa klusuma brīža, it kā pārdomādams stāvokli, majors piesēdas pie galda, izklāja uz tā apvidus karti, un norādīja uz tās paredzamo pāriešanas vietu Gīterglikas ciema tuvumā. Pāriešanas laiks - 27. aprīlis pl. 01.00. Pie tās pašas reizes mani apgalvojumi izrādītos par kādu viltīgu triku, tad es un mani pavadoņi būsim par to atbildīgi. Uzsitis ar roku pistoles makstu, ar to it kā norādot uz mums draudīgajām sekām, majors sāka zvanīt pa tālruni.
Izteicis pateicību par dāvāto uzticību un piešķirto iespēju mūsu kaujas grupai šķērsot amerikāņu fronti, sāku rakstīt ziņojumu pulkv. Janumam par frontes pārejas noteikumiem, apsolot ar izšautām krāsainām raķetēm norādīt grupai pāriešanas virzienu. Ziņojumu pulkv. Janumam nosūtīju ar kareivi Zorgenfregu, kuram, braucot pa aplinkus ceļiem un izvairoties no tikšanās ar šurpceļā sastapto vācu virsnieku, izdevās savlaicīgi sasniegt kaujas grupas novietojumu un nodot ziņojumu. Grupa varēja sākt frontes pāriešanas gājienu.
Nemanot pienāca pusnakts, un amerikāņu majors, tagad tērpies kaujas tērpā un ar vairākiem pavadoņiem, aicināja manu un manus pavadoņus braukt viņam līdz uz noteikto frontes pāriešanas vietu. Tuvojoties Gīterglikas ciemam, dzirdējām pastiprinātu motorizēto vienīgu kustību frontes virzienā, amerikāņiem acīmredzot nodrošinoties pret katru iespējamu pārsteigumu. Novērošanas punktu majors izvēlējās kādā uzkalniņā ciema tuvumā. Ap majoru sapulcējās vairāki virsnieki un kareivji-sakarnieki, uzturot sakarus ar aizmugurē novietotām amerikāņu vienībām.
Īsi pirms noteiktā pārejas laika pl. 01.00 varējam jau saskatīt nācējus ar pulkv. Janumu priekšgalā. Līdzšinējo saspīlēto klusumu amerikāņu virsnieku vidū tagad pārtrauca skaļas sarunas. Viņu satrauktie prāti nomierinājās pārliecinoties, ka tie nav krituši par upuri nekādam ienaidnieka trikam.
Noliekot ieročus amerikāņu norādītajās vietās, pulkv. Januma kaujas grupa 40 virsnieku, 126 instruktoru un 658 kareivju sastāvā 1945. gada 27. aprīļa rītā pl. 01.00, pārejot pie amerikāņiem, beidza savas gaitas 2. pasaules karā. Vilis Akermanis
Pievienots (28.Aprīlis.2017, 21:53)
---------------------------------------------
Pārpublicēju no fb, bet intresanti, nebiju tāda gadījumu dzirdējis.
|
| |
| |
Ziedo vietnes attīstībai!
