Pievienots (25.Aprīlis.2015, 08:02)
---------------------------------------------
...turpinājums

Karantīna

Karantīna bija jauniesaucamo turēšana atsevišķi no pārējiem karavīriem līdz zvēresta nodošanai. Tā, ja nemaldos, ilga ap mēnesi. Notika ierindas mācības, politiskā audzināšana, pieradināšana pie kazarmu dzīves. Ar vienu vārdu sakot, nekā interesanta. Īstais dienests sākās pēc zvēresta nodošanas, kad jauniņos sadalīja pa rotām un atdeva "saplosīšanai"...

Pavēle (Приказ)

Ar vārdu Pavēle saprata Aizsardzības ministra pavēli par veco karavīru demobilizāciju un jauno iesaukšanu. Tā tika izdota divreiz gadā (pavasarī un rudenī), un netieši regulēja kazarmu dzīvi, tradīcijas, un karavīra hierarhiju.
Mani, piemēram, iesauca 1987. gada pavasarī. Pēc zvēresta nodošanas, es kļuvu par Duhu ( Дух, душара) - tas ir jauniņo. Te gan jāpiebilst, ka dažādās karaspēka daļās viņus sauca dažādi: зёма, салага un tamlīdzīgi. Duham, principā, nebija brīvā laika. Arī forma bija jānēsā stingri pēc reglamenta. Un to kontrolēja nevis oficieri, bet vecākie karavīri.
Dienā, kad iznāca 87. gada rudens pavēle, es kļuvu par salabonu (салабон). Tas notika ar iesvētīšanu, kad divus gadus nodienējušie katram uzšāva ar siksnas sprādzi pa pakaļu. Ja tev trāpījās lādzīgs dembelis, tad viegli tiki cauri, bet bija viems otrs, kurš ar zvaigznes nospiedumu uz pakaļas staigāja visu nedēļu. Salabona dzīve bija jau nedaudz vieglāka nekā duham, bet tas vairāk uz pieraduma un pusgada rūdījuma rēķina, kā arī nebija pa naktīm vairs jāstrādā ģedu labā...
Kad iznāca 88. gada pavasara pavēle, tad es kļuvu čerpaks (черпак - krieviski pavārnīca), jo iesvētīšana notika ēdnīcā, kad katram ar zupas kausu iedeva pa pieri. Tagad varēja atslābināties. Drīkstēja iešūt formu, nēsāt vaļīgu siksnu, staigāt ar neaizpogātu krādziņu, atlaist matus, iet samovolkās (самоволка - brīvsolis, bez atļaujas pamest daļu). Bija arī pienākumi - jāpieskata, lai duhi kārtīgi izpilda ģedu uzdotos darbus.
Kad iznāca 88. gada rudens pavēle, es kļuvu ģeds, ģeduška (дед - vectēvs). Tad sākās pats skaistākais dienesta laiks. Nekas nav jādara, pēc atboja (отбой - pavēle iet gulēt) varēja skatīties televizoru. Siksnas sprādze tika saliekta pusaplī, zābakiem stulmi sastumti uz leju garmoškā (гармошка - akardions), siksna karājās "uz olām", forma tika manāmi uzlabota, varēja atlaist ūsas un sūtīt dirst zemākos oficierus. Vienīgā nodarbošanās bija savas dembeļa formas un armijas albūma gatavošana.
Kad iznāca 89. gada pavasara pavēle, es kļuvu dembelis (дембель - demobilizētais). Siksnas sprādze tika iztaisnota pilnīgi plakana, lai būtu gluda kā ceļš uz mājām. Oficieri vairs nelikās ne zinis, un arī es ne par vienu nelikos ne zinis, atlika gaidīt kurā partijā kombats (комбат - daļas komandieris)palaidīs mājās. Partijas bija numurētas: nultā, pirmā, otrā utt.
Te vēl jāpiebilst, ka mūsu daļā bija tā saucamie akorda darbi, tas ir, rotas komandieris topošajiem dembeļiem, kuri gribēja ātrāk tikt mājās, uzdeva kādu darbu, piemēram izremontēt rotas kazarmas vai aprīkot Ļeņina istabu (Ленинская комната bija katrā rotā) ar jauniem stendiem, vai arī nokrāsot daļas sētu un tamlīdzīgi, pēc kura izpildīšanas, neatkarīgi no dienesta laikā savārītajiem sūdiem, viņus atlaida. Pats par sevi saprotams, ka materiālus neviens nedeva - tie pašam bija jāsameklē (jānozog). Un viss zagšanas smagums, kā arī netīrākā darba daļa gūlās uz duhu pleciem. Pats ņēmu dalību krāsas zagšanā. Bijām divi jaunie ar tukšiem spaiņiem. Krāsu mucas atradās aiz restotas sētas. Tad nu ģeds ar lauzni visām mucām pēc kārtas pret vidu izsita caurumus. Krāsa zem spiediena ar strūklu tecēja ārā. Tad nu pie tām mucām, kurās izrādījās vajadzīgā krāsa, bielika spaiņus. Pārējais aiztecēja zemē... Savukārt flīžu kastes jaunceltnē no otrā stāva lidināja zemē, pēc tam savāca tās, kuras nebija saplīsušas...

Turpinājums sekos...