Tārpa perpesktīva. Fotogrāfijas, kas uzņemtas no neparasta skatu punkta, ir daudz interesantākas un piesaista vairāk uzmanības. Pārsteiguma momentu rada neparastā perspektīva, taču jāuzmanās no pārmērīgas tās izmantošanas. Fotogrāfijas, kurām ir pārāk neparasta perspektīva, bieži vien "atgrūž" skatītāju, jo tā nav izprotama. No ļoti zema skatu punkta horizonts un fotogrāfijas centrs, atšķirībā no acu skata, novirzās bildes apakšējā malā vai vispār vairs nav redzams. Fotogrāfijās, uzņemtās no tik zema skatu punkta, objekti izskatās ļoti lieli, vareni un reizēm despotiski.

Putna perspektīva. Putna lidojuma skats, gluži tāpat kā tārpa skats, ikdienā nav redzams, tādēļ fotogrāfijas iegūst tieši ar šo neparasto perspektīvu. Tā kā skatu punkts ir paaugstināts, perspektīvas līnijas virzās uz kadra augšmalu. Objekti izskatās it kā iespiesti zemē. Pretēji tārpa skatam, liels un varens ir skatītājs. Izmantojot sānu gaismu, var panākt ļoti telpisku fotogrāfiju, jo apgaismotais laukums ir liels.

Priekšplāns, vidējais plāns un fons. Izmantojot priekšplānu, vidējo plānu un fonu, var panākt ļoti telpiski izteiksmīgu bildi. Priekšplāna siluets bieži vien ir fotogrāfijas centrs, jo tas ir liels, labi izdalās no pārējās fotogrāfijas. Vidējā plānā visbiežāk ir figūra vai figūras, kas aizpilda fona laukumu. Šis paņēmiens ir klasisks ainavu uzņemšanā. Iedalījums šajos plānos palīdz veidot telpisku perspektīvu gan ar objektu atšķirīgajiem novietojumiem, gan arī ar apgaismojumu sadalījumu starp tiem.

Silueti. Silueti veidojas no nepietiekama apgaismojuma uz objekta vai figūras. Tos iegūst, fotografējot pret gaismu tā, lai pareizi eksponēts būtu tikai fons. Kontrastu veido tikai objekta kontūra, bez redzamām detaļām uz paša objekta. Izmantojot siluetu un fonu bez detaļām, iegūstam ļoti labu figūras - fona attiecību un ļoti izteiktu telpas dziļumu.

Gaisa perspektīva. Vēl viena radoša pieeja trīsdimensiju attēlu projicējot divās dimensijās ir gaisa perspektīvas izmantošana. Ainavās tālu objektu kontrasta pakāpe ir daudz mazāka, nekā tuvu. Tas notiek atmosfēras slāņu iedarbībā, kad tāli objekti iegūst gaišzilu nokrāsu. Uz melnbaltā fotomateriāla gaišzilais tonis ir gaišs un tādā veidā palielinās kontrasts starp figūru un fonu, kas ir viens no telpiskuma veicināšanas elementiem.

Virzītās līnijas. Virzītas līnijas kompozīcijā ieņem vadošo lomu telpas dziļuma iespaida radīšanā. Atkarībā no līniju virziena, fotogrāfijas kompozīcija atšķiras. Līnijas var būt gan dalītas, gan savienoties. Taisnas līnijas veido statisku kadru, savukārt slīpās un ielocītās līnijas kadru veido dinamisku. Tās, iespējams, nav tieši redzamas, jo var būt veidotas no dažādu objektu mijiedarbības. Vairākas līnijas var veidot kvadrātus, trijstūrus un citas figūras.

Horizontāles. Līnijas, kas ir paralēlas augšējai un apakšējai kadra malām, veido statisku un neaktīvu skatītāja uztveri. Tās var rosināt skatītājam mieru, bet var būt arī pavisam garlaicīgas. Pamatā daudzās fotogrāfijās horizontāle ir horizonta līnija. Ja horizonts attēlots kadra vidū, kā tas parasti arī notiek, tas "griež" fotogrāfiju uz pusēm - sadala tumšajā apakšējā un gaišajā augšējā daļā. Šī simetrija fotogrāfiju veido monotonu, garlaicīgu. Attiecība starp debesīm un zemi 1:3 vai 1:6 veido bildi daudz uztveramāku un dinamiskāku.

Vertikāles. Savukārt, līnijas, kas paralēlas kadra sānu malām, rosina uz spēku, varenību - veido dinamiku. Tieši tāpat kā horizontāle, arī vertikāle, ja tā atrodas kadra vidū, "griež" kadru uz pusēm.

Diognāles. Slīpi vērsta horizontāle ir diagonāle. Diagonāle rosina uz kustību un ilgām. Ja diagonāle vērsta no apakšējās malas kreisās puses uz augšējās malas labo pusi un uz augšu, to uzskata par pozitīvo, jo Rietumu kultūrā pieņemts rakstīt no kreisās uz labo pusi. Austrumu kultūrās šī diagonāle var būt pretdiagonāle.

Apļi. Aplis ir ļoti dinamisks kompozīcijas elements, kas koncentrē uzmanību no tā malām uz centru. Ja aplis ir ovāls, atkarībā no ovāla virziena, tas veido gan virzītu lineāru, gan centrētu kompozīciju. Izmantojot vairākus apļus vairākās plaknēs, var iegūt spirālveidīgu kompozīciju.

Simetrija. Simetrija veidojas no kompozīcijas elementu, piemēram, līniju, perspektīvas, atkārtošanās kadra pretējā malā vai stūrī, veidojot to spoguļattēlu. Simetrijas parasti ir vienkāršas, tīras, viegli uztveramas, bet tieši šī iemesla dēļ veidojas truls, garlaicīgs kadrs. To var kompensēt ar kāda cita - pasīva kompozīcijas elementa atrašanos tikai vienā simetriskā kadra daļā.

Zelta griezums. Kompozīciju, kurā simetrija nav izteikta, vai tā apzināti novirzīta, sauc par asimetriju. Tā atdzīvina simetrisko kadru ar it kā nejauši nobīdītu kompozīcijas centru. Šis nobīdītais centrs, kas atrodas 1/3 no vertikālās vai horizontālās malas, arī ir zelta griezuma punkts. Zelta griezuma kompozīcijā veidotie kadri izskatās dabiski - tie skatītājam kompozīcijas centru neuzspiež, bet rosina to atrast pašam.

Absolūtais asums. Absolūtais asums veido ļoti informatīvu attēlu, taču sliktu figūras - fona attiecību. Kadrs bieži vien mēdz būt pārsātināts ar smalkām detaļām, un ja nav izteikta kadra lineārā vai perspektīvā kompozīcija, tad tas ir raibs un grūti uztverams. Šo kompozīcijas formu izmanto zinātniskiem un pētnieciskiem mērķiem, kad fotogrāfijā nepieciešams redzēt pēc iespējas vairāk detaļu.

Izsmērēta kustība. Atšķirībā no video vai kino, kustību fotogrāfijā nevar parādīt tieši. Taču pastāv divi veidi kā kustības efektu parādīt nekustīgā bildītē. Viens no tiem - izmantojot ilgāku eksponēšanas laiku, kas vairs nesastindzina kustību, bet gan to "izsmērē" kustības virzienā. Otrs - izmantojot to pašu ilgāko eksponēšanas laiku, ar kameru sekot līdzi kustīgajam objektam. Pirmajā variantā būs kustības efekts uz asa fona, otrajā - ass objekts uz kustīga fona. Eksponēšanas laiks atšķiras katrā atsevišķā gadījumā, tāpēc tas ir jānosaka eksperimentu veidā.

Kvadrāta formāts. Kvadrātveida formāts jau pats par sevi ir kompozicionāli centrējošs. Tāpēc ļoti jāuzmanās no simetrisku vai centrisku kompozīcijas elementu izmantošanas. Šim formātam vispiemērotākā ir no centra nobīdīta kompozīcija, pretējā gadījumā fotogrāfija būs grūti uztverama.

Horizontālais formāts. Horizontālais formāts skatam ir vispieņemamākais un harmoniskākais, jo arī cilvēka acs redz horizontāli vairāk nekā vertikāli. Izmantojot nevis kvadrātveida, bet šo formātu, kompozīcijas centrs papildus iegūst apkārtējo vidi. Un jo formāts izteiktāks, jo lielāku nozīmi iegūst fona kompozīcija. Vertikāles kadrā formāta efektu samazina, savukārt horizontāles to palielina.

Vertikālais formāts. Vertikālo formātu visbiežāk izmanto portretu fotogrāfijā, jo portretu, bez liekām detaļām, visvieglāk "ievietot" tieši šajā formātā. Tas, līdzīgi kā vertikāles, kadru un attiecīgi arī portretu veido dinamisku un varenu.

Pat iesācējam fotogrāfijā ir pilnīgi skaidrs, ka precīza ekspozīcija ir tikpat svarīga kā filmiņas esamība fotoaparātā. Ko gan jaunu varētu uzrakstīt par šo tēmu, it īpaši laikā, kad ekspozīciju nosaka automātiskie fotoaparāti. Vienkāršāk vairs nevar būt - nospied slēdža pogu un iegūsti pietiekamas kvalitātes bildes... Tomēr, šī iespēja ierobežo fotogrāfu izprast ekspozīcijas būtību un nozīmi bildes veidošanā. Fotogrāfa uzdevums ir precīzi attēlot objekta krāsu un tonalitāti fotogrāfijā: balto toni - baltu, melno - melnu, ar pilnu pustoņu gammu un krāsām.

Precīza ekspozīcija ir pareizi sabalansēta slēdža eksponēšanas laika un objektīva diafragmas atvēruma attiecība, lai fotomateriāla emulsijā izveidotos pietiekami, bet ne pārāk spēcīgs latentais (slēptais) attēls.

Ekspozīcijas veidošanā līdzdarbojas divi lielumi - eksponēšanas laiks un diafragmas atvēruma laukums. Eksponēšanas laika skaitliskā vērtība mainās proporcionāli slēdža atvēršanās ilgumam, savukārt diafragmas atvēruma laukums ir tieši proporcionāls tā diametra kvadrātam. Diametram mainoties divas reizes, tā laukums mainās četras reizes un tikpat reizes mainās arī apgaismojuma intensitāte. Lai saglabātu pareizu ekspozīciju, mainot diafragmas atvēruma diametru divas reizes, slēdža eksponēšanas laiks jāmaina četras reizes. Piemēram, ja ekspozīcija ir 1/60 un 1:8, tad pie eksponēšanas laika 1/125 diafragmai jābūt 1:5,6 un pie 1/250 - 1:4.

Kad vēl nebija izgudroti elektroniskie eksponometri, ekspozīciju fotogrāfi noteica "pēc acs", ekspozīcijas kombinācijām izmantojot speciālas ekspozīcijas tabulas. Ar tabulu viss bija kārtībā, jo tajā bija tīri matemātiskas sakarības, bet gaismas spilgtums un līdz ar to arī ekspozīcija fotogrāfam bija jānosaka pēc diennakts laika, saules spilgtuma, mākoņiem. Eksponēšanas laika lielums un diafragmas atvērums jāmaina atkarībā no gaismas daudzuma. Spilgtākā gaismā objektīvs ir vairāk jādiafragmē un eksponēšanas laikam jābūt īsākam. Tumsā šie lielumi jāmaina pretējā virzienā. Abos gadījumos pastāv neierobežota kombināciju iespēja, taču saglabājas noteikta sakarība - pareiza ekspozīcija.

Mūsdienās tabulu un "profesionāļa acs" vietā ekspozīcijas mērīšanai izmanto speciālas ierīces - eksponometrus. To uzdevums ir precīzi izmērīt objekta atstaroto gaismu un izrēķināt nepieciešamo eksponēšanas laiku un diafragmas atvērumu, kā arī visas iespējamās kombinācijas. Visas automātiskās ierīces ekspozīcijas mērīšanai - gan lēti vai dārgi eksponometri, gan kamerā iebūvētie eksponometri nodrošina vidējo ekspozīcijas mērījumu, ņemot vērā apgaismojuma un objekta tonalitātes īpatnības. Tas nozīmē, ka eksponometri "redz" 18 - 20% pelēku toni, kas arī ir pareizas ekspozīcijas tonis.

Pastāv vairāki eksponometru veidi. Visizplatītākie eksponometri ir kamerās iebūvētie, kas mēra tikai atstaroto gaismu. Taču, atkarībā no kameras veida un tās cenas, to precizitāte un mērīšanas iespējas ir atšķirīgas. Vienkāršākie eksponometri gaismu mēra pēc visa kadra laukuma. Šis variants ir viens no neprecīzākajiem, jo kadrā nereti iekļūst gaišas debesis vai kāds ezers, kura virsma atstaro tās pašas debesis, kas iespaido eksponometra mērījumus. Protams, ja kamerai ir ekspoatmiņas funkcija, tad var izmērīt ekspozīciju galvenajam objektam un, saglabājot rādījumus atmiņā, turpināt bildēt pēc iepriekšējā kadrējuma.

Vairumam mūsdienu fotoaparātu iespējams pārslēgt eksponēšanas mērīšanas režīmus - viss kadra laukums, kadra centra zona un punkts. Mērīšana pa visu kadra laukumu nozīmē, ka tas ir sadalīts sešās vai vairāk zonās un kameras elektronika izrēķina optimālo ekspozīcijas mērījumu. Mērīšana centra zonā nozīmē, ka ekspozīcija netiks mērīta kadra malās, bet tikai kadra vidū. Un, visbeidzot, punkta mērīšana. Tā ir ekspozīcijas noteikšana ļoti maza laukumiņa robežās pašā kadra centrā. Sarežģītos gaismas apstākļos vai no liela attāluma, kad nav iespējams (vai nav nepieciešams) precīzi izrēķināt kopējo kadra ekspozīciju, to var mērīt precīzi pēc nepieciešamās vietas. Un, protams, izmērītā ekspozīcija ar ekspoatmiņas pogu ir jānofiksē.

Profesionālu fotogrāfu vidū izplatīti ir rokas eksponometri, kuri mēra gan atstaroto gaismu, gan arī krītošo. Šie eksponometri darbojas ļoti precīzi, tādēļ arī maksā palielu summiņu. Ar tiem ekspozīciju var mērīt gan pa visa kadra laukumu, gan centra zonā, gan arī punkta zonā. Taču galvenā šo eksponometru īpašība ir spēja izmērīt krītošo gaismu, tādēļ tie parasti ir apvienoti ar flashmetru, kas darbojas līdzīgi, jo arī mēra zibspuldzes krītošo gaismu. Atšķirība šādai mērīšanai ir tāda, ka eksponometrs ir pagriezts pret gaismas avotu un izmēra reālo gaismas daudzumu. Neskatoties uz objekta formu, krāsu, gaismas atstarošanas koeficientu, ekspozīcija ir precīza. Lai aizsargātu fotoelementu no fiziskas sabojāšanas vai gaismas pārmērīga spilgtuma, tam virspusē atrodas balta pienstikla vai plastmasas aizsargs, visbiežāk palielas pumpas izskatā.

Ekspozīcijas kombināciju dēļ fotogrāfs var radoši strādāt, mainot gan asuma dziļumu, gan eksponēšanas laika ilgumu, gan arī apzināti izmainot precīzo ekspozīciju atbilstoši savai iecerei. Tieši šo iespēju iztrūkums daudzu mūsdienu kameru uzbūvē neļauj fotogrāfam kontrolēt un mainīt ekspozīcijas parametrus, līdz ar to neļaujot vaļu brīvai fantāzijai. Iebūvētās programmas atvieglo fotografēšanu vienkāršos apstākļos, bet traucē izprast ekspozīcijas būtību un tās atsevišķo komponentu darbības jēgu. Un, galvenais, traucē to apgūt, jo parasti automātiskajām kamerām nav iespējams pāriet manuālā režīmā.

Autors: Elmārs Rudzītis