|
Ziedo vietnes attīstībai!
|
ДМБ-89
| |
| 007 | Datums: Trešdiena, 29.Decembrī.2021, 05:19 | Komentāri # 51 |
|
Cienījams cilvēks
Komentāri: 2174
Balvu ielāde ...
| Quote Valduha (  ) Tie, kas nav gājuši armijā (Krievu armijā), atšķiras ar to, ka nav piedzīvojuši "bezpriģelu".
..šoreiz var\etu nepiekrist..zonā tas pats..Pievienots (29.Decembrī.2021, 05:26)
---------------------------------------------
,,man tāds labs paziņa..bij notrubijis padomju gados flotē..tur bij trīs gadi..dzīve apmeta kūleni..un tika zonā..ne Latvijā..krievu lē'ģerī..un tad viņš teica..tas kas bij armijā..tas jau tāds bērnudārzs.. Pievienots (29.Decembrī.2021, 05:35)
---------------------------------------------
..man tepat kaimiņos dzīvo čalis labi pazīstams..laikam 71.g..dzimis..tad jau kā saka pēdejais iesauciens..savāca viņu..bija VDV..desants..bļe pēc pusgada službas šis paņēma vagu..dienēja Kaļiņingradā....un hren..mācēja noslēpies..nedabuja noķert....un tad jau laiki mainijās..bet bļin čalim iekšas..tie nav kumēdiņi no armijas paņet vagu... Pievienots (29.Decembrī.2021, 05:49)
---------------------------------------------
..un vēl pie visa..pastāstīšu..klasesbiedra..lai vieglas smiltis viņam..brālis..arī laikam kautkur 73..vai 72..dzimis..dienēja Sevastopolē..flotē.zemūdene..nu viņš teica..tādu vājprātu...pipec pilnīgais..tu latvietis??latiš??fašist..un viss....laiki mainijās..viņš nodienēja kautkādu..ap divi nepilni gadi..tika mājā..
..kad satiksi,tad iepazīsi..
|
| |
| |
| Valduha | Datums: Ceturtdiena, 30.Decembrī.2021, 06:35 | Komentāri # 52 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12297
Balvu ielāde ...
| Quote 007 ( ) bet bļin čalim iekšas..tie nav kumēdiņi no armijas paņet vagu...
Kumēdiņi gan. 
No mūsu daļas pusotra gada laikā aizbēga pāri par 100 karavīru. Pārsvarā jauniesaucamie no karantīnas. Visi tika atrasti, un caur trako māju komisēti, kā garīgi nelīdzsvaroti (tīri formāli). Kombatam bija svarīga statistika. Vajadzēja pierādīt, ka zaldāti bēg nevis tāpēc, ka problēma ir armijā, bet tāpēc, ka problēma ir viņu galvā.
No bēgušajiem pa manu dienesta laiku disbatā (Дисциплинарный батальон) iesēdināja divus - abi latvieši, abi pavāri, abi mani čomi (jo gadu nodienēju par pārtikas noliktavas šefu).
Tiesa, viņi nebēga. Viens aizbrauca atvaļinājumā, un aizdzērās. Brīnos, ka viņu vispār Rīgā atrada... Viņa dēļ atvaļinājumā netiku es. Kombats paziņoja, ka letiņus atvaļinājumā vairs nelaidīs. Bet es biju nākamais sarakstā. Turklāt būtu trāpījis uz brāļa kāzām.
Otrais aizdzērās tur pat Volgodonskā pie brūtes. Pēc likuma, ja tu neesi daļā 3 dienas, tad tas ir brīvsolis (Самоволка), par ko var iedot 10 - 15 sutkas. Virs 3 dienām jau ir dezertēšana. Kad viņš ceturtajā dienā atjēdzās, tad saprata, ka ir sūdi. Nolēma pie tā paša aizbraukt uz mājām, atvadīties no sievas uz vēl vienu lieku gadu dizbatā. Lai gan, ja būtu atgriezies daļā, tāpat noformētu 3-diennieku. Kombatam lieki sūdi nebija vajadzīgi.
Te gan jāpiezīmē, ka strojbatā bija īpašs kontingents. Pārsvarā čurkas. Tad nosacīti tiesātie, garīgi atpalikušie, cilvēki ar veselības problēmām un tie, kam vecāki tiesāti par pretvalstisku darbību. Es trāpījos pēdējā kategorijā, jo fāters pēc kara dabūja 25 gadus par mežabrāļu atbalstīšanu (pēc Staļina nāves Berija atbrīvoja).
Vai nožēloju šos divus gadus, "izrautus no dzīves"? Nemaz. Neuzskatu, ka tie bija zaudēti gadi. Tā bija dzīves pieredze, kuru nekur citur nevarētu iegūt. Te gan jāpiebilst, ka mans dienests bija , salīdzinoši, medusmaize. 1. pusgadā mācījos par metinātāju - diena pagāja starp civilajiem. Tad gads pārtikas noliktavā. Noliktava un ēdnīca atradās 1km no daļas. Pašā daļā parādījos vien epizodiski - lai kancelejā saņemtu "nakladnuju" priekš izsniedzamajiem produktiem. Pēdējais pusgads daļas mākslinieka statusā. Un pat mājās tiku palaists, kā viens no pirmajiem.
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| |
| sālītis | Datums: Ceturtdiena, 30.Decembrī.2021, 23:04 | Komentāri # 53 |
|
Cienījams cilvēks
Komentāri: 2316
Balvu ielāde ...
| Paturpināšu stāstu par to pašu učebku (karantīnu). Tātad sākumā katrs jauniesauktais ir “gusaks” (gusj- zoss). Jauniesauktos pēc ārējā izskata uzreiz varēja pamanīt pēc cieši aizpogātās un aizāķētās apkaklītes, laiviņa uz galvas pāris pirkstu biezumā virs deguna, siksna savilkta kā lapsenei viduklis, HB forma plata neiešūta, zābaki taisniem stulmiem u.c. pazīmes. Vēlāk ar dienesta laiku “gusaks” pārtapa par “čerpaku”, tad par “ģedu” un visbeidzot par “dembeli”. Dembeļi staigāja ar atpogātām apkaklītēm, laiviņa vai furažka uz pakauša, siksnas sprādze saliekta kārtīgā līkumā karājās pavisam vaļīgi. Formas uzšūtas uz auguma. Zābaku stulmi saņurcīti ermoņikās. Nezinu kāpēc, bet dembeļiem bija stulba mode zābakiem piesist papildus papēžus. Čerpaki un ģedi pēc ārējiem izskatiem atradās atbilstoši tuvāk vieniem vai otriem. Mums ilgāk dienējošie jaunos bieži uzrunāja “ei, vojennij!” (eu, karavīr!) tādējādi uzsverot paši savu tuvumu armijas beigām. Man savā ziņā laimējās, ka iesākumā rotā bijām gandrīz tikai viena iesaukuma, un nebija veco. Tomēr arī mūsu starpā jau no paša sākuma radās domstarpības, jo bijām salikti no dažādām republikām. Baltiešus bieži sauca par “gansiem”, fašistiem un necieta mūsu savstarpējās sarunas latviešu valodā. Protams, bija arī sakarīgi puiši no citām republikām. Mana pieredze ir, ka vislabāk bija saprasties ar Eiropas daļas pārstāvjiem, bet saskarsme ar dienvidzemju un tālo austrumu puses dēliem bija čābīgāka. Karantīnas laikā nācās iepazīties ar sūrajiem jauniesaukto ikdienas darbiem. Kas bija ikdienas darbi? Pilnīgi viss sākot ar grīdu mazgāšanu. Savā dzīvē esmu piedzīvojis grīdu kasīšanu ar stikla gabaliem pēc kazarmās izgāztiem desmitiem spaiņu ūdens. Grīdām bija jābūt baltām. “Narjadi” (norīkojumi) uz virtuvi nebija sliktākais, kaut arī sanāca ar rokām piemizot veselas vannas ar kartupeļiem, ja tādi trāpījās tās dienas ēdienkartē, jo tad varēja arī pie viena pieēsties. Citi pienākumi- “dņevaļnijs”(dieninieks) , kurš miera stājā stāv pie tumbočkas pie ieejas kazarmā. Pārējie pa dienu gāja dažādos darbos, kur galvenie darba rīki bija lāpstas, laužņi vai neass divrocis zāģis. Brīvdienas bija svētdienas, bet ne vienmēr. Atceros, pirmās vasaras sākumā bija jāiet caur žoga caurumu mežā lasīt ofiņam mellenes vai zilenes, īsti nezinu, kas īsti. Lasīšanai citu trauku kā pašu “pilotkas” nebija. Protams, ka ofiņa spainis tad pildījās gausi. Citu iespēju tikt laukā no kara daļas nebija, mums nevienam netika dota iespēja iet “uvolņeņijās” brīvdienās uz pilsētu. Aizejot stāstam stingri uz priekšu, vispār “uvolņeņiju” izbaudīju tikai vienreiz pēc kādiem astoņiem mēnešiem, kad mums skriešanas krosā pirmās trīs vietas apbalvoja ar šādu ekstru. Galvenais prieks toreiz bija vēstules. Nedrīkstēja rakstīt uz mājām par to, cik briesmīgs bardaks ir armija, mājinieki tad tikai ciestu, tomēr daži zēni šo to uzrakstīja, tad nāca pārbaudes, un tika reaģēts uz tiem, kuri bija pasūdzējušies. Neko labu viņi sev ar to neieguva. Man prombraucot bijām ar tēti norunājuši, ka gadījumā, ja tikšu nosūtīts uz kādu slepenu daļu, vēstulē uz mājām ierakstīšu frāzi “man sāp zobs”, bet kodu tā arī nenācās izmantot. Vēstules vienā virzienā ceļoja apmēram nedēļu. Markas līmēt nevajadzēja. Ja bija nauda, varēja aiziet uz “vojentorgu” (kara daļas veikals) šo to nopirkt. Vēlāk no mājām saņēmām “posilkas” (paku sūtījumus) un “perevodus” (naudas pārvedumus). Pašiem bija jārūpējas, lai matu garums nesasniegtu tādu, aiz kā var saņemt un galvu sist pret sienu. Staršina uz to bija nasks. Nagus apgriezām ar saliektām žiletēm, jo visu līdz neiznēsāsi un no skapīša vienkārši viss vērtīgākais, kā piemēram šķēres, protams, pazuda. Vēl karantīnā patīkami brīži bija brīvdienās kino. Varēja vismaz nosnausties pa filmu laiku daļas klubā. Nu tā. Domāju, un saprotu, ka pagājušie vairāk nekā 40 gadi jau padzisinājuši atmiņu. Nemaz īsti neatceros, kā nodevu “prisjagu”, laikam tajā dienā bija brokastīs kāda ola (vārīta tējā vienlaikus ar tēju) vairāk. Tā nu vasara gāja uz otru pusi un gāja uz beigām arī uzturēšanās Šimonovskā. Varbūt citreiz par tālāko.
|
| |
| |
| 007 | Datums: Piektdiena, 31.Decembrī.2021, 01:03 | Komentāri # 54 |
|
Cienījams cilvēks
Komentāri: 2174
Balvu ielāde ...
| ...njāaaaa//labs stāsts//
..man brālēns..gadu par mani jaunāks..dienēja Drēzdenē..nu sarakstījāmies..viņš tā caur puķēm uzmet..vari rubļus atsūtīt..bet sākot no 10..ok..ielieku aploksnē 25....saņēma,,a friči nez kāpēc uz krievu naudu bij kāri..sūtu nākamreiz divus pa 10...hren..aploksne ciet a naudas naffff..
..brālēns 2000to sākumā braucot no Austrijas..izmetuši līkumu caur to vietu kur dienējis...jā..viss ir..ēkas..utt..bet tas pats piemēram kā pie mums Skrunda...vai manā pusē Mārciena..viss izdemolēts,un pamests..
Pievienots (31.Decembrī.2021, 01:14)
---------------------------------------------
..jāa..un vēl viena interesanta lieta..brālēnam rakstiju vēstules.uz Drēzdeni.adrese..tikai..karaspēka daļas cipars..un vārds,uzvārds..vairāk nekā..klasesbiedram...lai viņam vieglas smiltis..dienēja Kilp-Javr...tas kautkur pie Murmatskas... aerodromā..uz mašīnas,kas aprīkota ar volta loka apgaismojumu...apgaismot lidlauku,lai lidmašīnas var droši nosēsties.....tur bij pilna adrese..nekādas slepenības..
..kad satiksi,tad iepazīsi..
Komentāru rediģēja 007 - Piektdiena, 31.Decembrī.2021, 01:17
|
| |
| |
| sālītis | Datums: Pirmdiena, 10.Janvārī.2022, 12:42 | Komentāri # 55 |
|
Cienījams cilvēks
Komentāri: 2316
Balvu ielāde ...
| “Ir brīvs brītiņš, un ir iespēja uzrakstīt kādu rindiņu”- arī tieši šādiem vārdiem bieži uzsāku vēstules uz Latviju. Dzimtene bija palicis kā tāls un nesasniedzams sapnis, ko ar acīm baudīt varēja vienīgi palūkojoties debesīs un mākoņos, kas tur bija tādi paši kā mājās. Mūsu latviešu pulciņš krietni pašķīrās, kad daļa izrādījās esam muzikanti, un tika paņemti armijas pūtēju orķestrī uz Argas pilsētu, vēl kāds tika paņemts uz apsardzes dienestu (“ohranu”). Tā nu pienāca diena, kad mums tika paziņots, ka tiksim sūtīti komandējumā. Aizveda uz staciju, kur gaidīja preču vagoni ar jau iekrautām un saklātām armijas divstāvīgajām gultām un kādas pāris dienas pa Transsibīrijas maģistrāli klabošos vagonos tikām vesti uz rietumiem, uz māju pusi. Atceros, sliežu ceļš atkal daudz vijās pa kalniem un cauri tuneļiem. Brīžiem tur bija elektrificēti posmi, tad sastāvu vilka elektrolokomotīves, pārējos dīzeļi. Kādu brīdi kādā serpantīnā stāvējām, un priekšā pa līkumiem varēja saskaitīt vairākus sastāvus. Kad izkustējāmies, tad lēni paripojām garām svaigi no sliedēm nogājušam sastāvam, kas arī bija sastrēguma iemesls. Vēlākā pieredze parādīja to, ka dažādi tehniski incidenti tur ir samērā ikdienišķa lieta. 29. augustā tikām atvesti līdz Ulan-Ude (liela pilsēta netālu aiz Baikāla ezera) un izmitināti lielā kara bāzē kādā kazarmā, kur vienā spārnā jau bija izmitināta cita- mehanizatoru rota. Kaimiņos bija pamatā “ģedi”, kuriem bija tikai daži mūsu iesaukuma “gusaki”. Mjā, sacīt, ka tiem zēniem gāja grūti, būtu nepateikt gandrīz neko. Negulējuši, netīri, izbadējušies, regulāri piekauti, kā zvēriem spīdošām acīm. Viņiem bija sadzīvē jāizdara viss “ģedu” vietā- jāmazgā grīdas un drēbes, jāšuj, jāpienes pārtika, jāiet visos “narjados”. Bija tā, ka izmisuma brīžos viņi sāka mēģināt ar varu uzspiest daļu savu pienākumu mums, bet tas viņiem neizdevās. Iepazināmies ar savu komandējuma uzdevumu. Mums bija jābūvē dzelzceļa atzars no stacijas Onohoi (Transsibīrijas maģistrāle) uz nocietināto rajonu Sosnovij Bor (?). Darba tehnoloģija bija šāda: tika izveidots šablona 25 metru sliežu un gulšņu posms, uz kā atkal vairākos stāvos krāmēja gulšņus, pie kā nagloja sliedes. Vēlāk gatavos posmus pārcēla uz vagonetām un ar kāpurķēžu traktoru, kas paredzēts braukšanai pa sliedēm, aizvilka uz montāžu topošā posma galā. Kā nepatīkamāko darbu atceros gulšņu izkraušanu no vagoniem. Augšējos kraujot bija jāuzmanās, ka šķēre “kļešč” atlaiž metot to kluci lejā un arī nepaslīdēt un nekrist pašam no vagona. Apakšējos izkraujamos gulšņus bija jāņem vairākiem reizē ar rokām un jāceļ augstu pār vagona malu, reizēm izslīdēja un krita atpakaļ. “Špalas” bija svaigi piesūcinātas ar “kreazotu” (mazutu), un viss apģērbs sasmērējās ar to draņķi, ko ar ziepēm bija grūti dabūt tīru. Arī rokas. Vēlāk šī vai varbūt vēl kāda cita iemesla dēļ mums uzmetās lieli nedzīstoši pušumi. Man tādi bija pa visu degunu, uz zoda, muguras un kājas. Vēl vairākus gadus ilgi pēc atgriešanās mājās rētas bija redzamas. Laiks, iestājoties rudenim, palika arvien vēsāks, un agrajos rītos savās plānajās vasaras formās sāka salt. Parādījās jauns termins “Bamovskaja stoika” (BAM- Baikāla Amūras maģistrāle, nosaukuma atvasinājums varētu būt “bamieša stāja”), kad rokas, piespiestas pie sāniem, sildās bikšu kabatās, vēders ierauts, galva ierauta, kūkums uzmests. Tad ar lielām ilgām gaidījām uzlecam silto saulīti, kas nāca kā glābēja. Visam klāt bija arī mūžīgais izsalkums, ko negantāku padarīja aukstums un smagais darbs. Vēlāk, kad jau saņēmām ziemas formas “bamovkas”- siltos bušlatus un ausaines, kas apņēma zodu, cimdus, silto apakšveļu, to izjutām kā īstu laimi. Bet tad tas bija vēl tikai rudens. Ziema nāca ar salu, kur visās siltajās drēbēs, kas bija jau piesūkušās ar mazutu, nācās arvien biežāk ieņemt “bamieša stāju”. Darba vietā kurinājām ugunskuru, kur dažs labs sildoties savas pufaikas arī aizdedzināja. Atceros, bija reiz mums uzdevums steidzami ierakt kabeli mūsu dzelzceļa celtņa barošanas kabelim. Katram no rīta ierādīja pa posmam, ko kalt mūžīgajā sasalumā (pa tiem apvidiem gāja mūžīgā sasaluma dienvidu robeža). Tā nu visu dienu ar laužņiem un uguns kurināšanu grauzām to grāvi. Bet visgrūtākā diena atmiņā ir palikusi, kad reiz atveda sastāvu ar platformām, kur iekrautas šķembas. Uz jau samontētā ceļa tās bēra uz gulšņiem. Parasti platformām atlaida bortus un ar lāpstām izkrāva, tikai tajā dienā platformu borti izrādījās aizmetināti. Nācās ar lāpstu visu mest pāri, neatceros, vai bijām viens vai divatā uz platformu, bet atceros, ka bija neganti auksts -40, vējains un tas posms bija ārpus meža kalnā. Visu garo dienu līdz naktij krāvām, lejā pie sakurtajiem ugunskuriem nīka seržanti, kuri cītīgi pieskatīja darbu tempu. Pārtraukumi bija tikai daži, kad tika atvestas pusdienas un laikam vakariņas. Tā bija elle. Kā visam bonusā naktī mums nebija transports pakaļ, un gājām ar kājām. Toreiz nākošā diena mums bija iedota kā brīva, bet pārgurums un pārsalšana bija tāda, ka aizmigt nevarējām. Un atceros arī savu viskritiskāko dienu, kad šo rindu rakstītājs pavisam droši varētu būt jau tai saulē. Mūs kopā ar vienu baltkrievu norīkoja izzāģēt sliedi pārmontēšanai, lai savienojums nebūtu tieši uz autoceļa krustojuma. Pirms tam traktors pa slīpumu tālāk vairākus kilometrus būvejamā atzarā aizvilka 3 platformas uz katras pa 5 25m sagatavotiem montāžai sliežu posmiem. Tā nu atskrūvējam sliežu savienojumu, nomēram, uzliekam elektrisko zāģi, palaižam ģeneratoru un zāģējam. Troksnis, viss notiek. Un es nezinu, ar kuru auss maņu sadzirdēju, ka kāds bļauj. Skatos, kaut kas lielā atrumā nesas mums virsū. Knapi paspējām atsprāgt nost, kad visi ratiņi ar 15 gabaliem 25m posmiem turpat brīkšķēdami avarē. Izrādās, šie augšā pēc traktora atkabināšanas neveiksmīgi likuši zem ratiem bloķētāju, un nekā, no sākuma pavisam lēnām, bet neapturami tā masa sākusi nesties. Vēl viena veselībai bīstama reize man bija, kad nomaucos montāžas vietā no 5. posmu krāvuma stāva, kad nepamanīju nākam virsū krāna traversu (pussliede), bet nekas tad nopietns nenotieka. Bija arī kopā ar visu vadu izbiriens no Gaz 66 kravas kastes, kad tā atpakaļgājienā iebrauca kaut kādā dziļā bedrē. Vispār jau par zaldātu transportēšanu būtu jāraksta atsevišķs stāsts, jo zemes ceļi vietām tur bija tādi, kā mums autokrosa trasēs, tikai ar atšķirību, ka mežos vijās atstājot kokus pa vidu. Un tad viegli iedomāties, kā ir atrasties kāda džigita vadītā “Ziliņa” koka kravas kastē ar zemajiem bortiem bez soliem, kur apsēsties. Tā kā zirņi pa tām bedrēm lēkājām, pie bortiem turēties arī bija bīstami, jo reizēm tie novilkās gar koku stumbriem. Labi, daudz šoreiz būšu sarakstījis, nez vai kāds tādus palagus arī vispār lasīs, tāpēc pagaidām punkts! Pievienots (13.Janvārī.2022, 15:45)
---------------------------------------------
Paturpināšu par savu piedzīvoto daudzus tūkstošus kilometru tālēs Burjatijā. Mazliet par barošanu armijā. Putras (griķi, prosa utt), kartupeļu “biezenis” zupas konsistencē, gaļa, kā stāstīja, vairākus gadus desmitus saldētā no neaizskaramo rezervju (NZ) nomaiņas, vakariņās konservi “Mintaj”- kaut kāda zivju suga laikam. Sviests- katram pa mazam kubiņam, maize. Tēja. Svētdienā- vārīta ola. Nu jā, izsalkums bija pavadonis no pirmās dienas, un nevar teikt, ka daudz bija dienas, kad juties kārtīgi paēdis. Šī iemesla dēļ sāku smēķēt, jo tabaka nomāc apetīti. Otrs iemesls- darbā bija pīppauzes, un nesmēķētāji to laikā varēja turpināt strādāt, jo viņiem taču “perekurs” nebija vajadzīgs. Cigaretes tur “vojentorgos” bija lētas, atceros pašas lētākās “Ohotničje” maksāja 6 kap/paciņa. Dažreiz smēķējām mahorku avīzes tūtiņās. Brīžos, kad smēķi trūka, kara pilsētiņā lasījām benčikus. Lai varētu nosmēķēt līdz galam, spraudām uz adatas un oglīte tika līdz pēdējam centimetram nopīpēta. Lūpas bija apsvilinātas dzeltenas šī iemesla dēļ. Padomju valsts ļoti “rūpējās” par saviem zaldātiem, katram mēnesī izmaksāja, ja nemaldos, veselus 3 rubļus ierindniekam. Protams, vislielākais atbalsts bija naudas pārvedumi, paciņas un bandroles no mājām. Savējiem rakstīju, ka lai sūta cigaretes “Elita” priekš ofiņiem. Saprotams, ka nevis ofiņi viņas dabūja, bet paši nopīpējām. Lai cigarešu bloki kazarmās netiktu nozagti, aizvedām sev līdz uz darbu un netālu slepus sniegā aprakām. Svētdienās, kad bija no darba brīvs, staigājām pa kara pilsētiņu un lasījām pudeles. Nodevām, un pirkām baltmaizi, retu reizi- gardos “koržikus” (rauši? nemaz nezinu pareizu tulkojumu). Interesanti tur bija tas, ka ēdnīcā bieži krūzītes bija ar neizmazgājamu odekolona smaržu, jo tika dzerts tieši šis šķidrums. Pāris reizes arī es esmu pamēģinājis, vienreiz “Maijskij Landiš”, otrreiz “Zolotoj Oseņ”, toreiz zacenē bija tikai tīrs ūdentiņš. Tā svinējām savas jubilejas un dziedājām uz bajāna spēlētās latviešu dziesmas. Stāstīja, ka vēl apreibināšanas veids esot arī uz maize, piesūcināta ar uzsmērētu un pēc tam noņemtu zābaku krēmu, bet to gan nepaprovēju. Vispār visādu veidu apreibināšanās pamatā bija ilgāk nodienējušo “ekstra”. Tas un virsnieku vienaldzība pret kārtību pēc darba bija krietns pamats visādiem pezpriģeliem. “Ģediem” taču vajadzēja īsināt savu laiku, un tad tika izdomātas dažādas izklaides, pazemojot jaunākos. Viena atrakcija bija ar ķebli iegāzt pa pakaļu un priecāties, kā “gusaks” aizlido. Reiz gāju iekšā kazarmā, un negaidīti tumšajā priekštelpā ar zilu zibsni acīs uz brīdi izslēdzos, jo tiku nokautēts, īsti pat nezinu, kurš no mehanizatoru “ģediem” to izdarīja. Bez jebkāda iemesla, vienkārši tāpat. Rēta uz lūpas vēl šodien par to atgādina. Drūmi bija tie tumšie vakari. Tumšs bija vistiešākajā veidā, jo tur varēja labi redzēt, kā ir tad, kad kopējam elektriskajam tīklam trūkst jaudas. Elektriskais apgaismojums vakaros lēnām satumsa, reizēm spuldzes kvēloja pavisam blāvi. Bija matadori, kuri mierīgi tad varēja paņemt plikus elektrības vadus rokās. Kazarma bija auksta, naktīs gulējām apsegušies ar matračiem un drēbēm mugurā. Utīm tad bija dzīres. Vēlāk jau tika no vadības puses veikti šādi tādi pasākumi, tika visi matrači ar gultas veļām tvaicēti kamerās, bet mugurā jau tās pašas drēbes vien palika, un pārāk liela jēga no visa nebija. Tā pienāca decembra beigas, un mūsu rotas misija Ulan- Ude tika izbeigta. Pateica, ka brauksim uz savu bataljonu Svobodnijā. Bet par to citreiz. Pievienots (14.Janvārī.2022, 13:57)
---------------------------------------------
Turpinājums un nobeigums.
Vilciens uz austrumiem pienāca vēlā naktī. Šoreiz tas atkal bija parastais pasažieru Maskava- Vladivostoka. Iekāpām no saltā perona silti izkurinātajā plackartu vagonā, kur visiem vietas nepietika. Tomēr tas nekas, jo galvenais, ka nesalst. Bijām pārguruši, un ātri aizmigām atkrituši turpat uz grīdas. Citi pasažieri kāpelēja pāri, bet miegs bija salds. Atceļā atkal pagāja pāris dienas cauri balti apsnigušās zvērīgi aukstās Sibīrijas sopkām un gar neskaitāmajām upēm. Šad tad vilciens apstājās nekurienes vidū, tad smējām, ka atkal ir stacija “Ļesnaja”. Naktī saņēmām pavēli izkāpt. Aizveda uz kazarmām. No rīta caur mežu gājām uz bataljonu, kas, kā izrādījās, tikai tika sākts būvēt. Daļa ēkas tur jau bija uzceltas kā teltis ar siltinātām sienām ar krāsni vidū. Apkurei izmantoja turpat blakus sopkā svaigi nozāģētu mazu ozoliņu malku. Dega ar zilu liesmu. Rīti vienmēr sākās ar daiļrunīgu “razvodu”, kad bataljona komandieris kapteinis savus kareivju simtus norēcoties uzrunāja apmēram šādiem vārdiem: “nu čto, nakoņec to prišļi, prostitutki, grjaznie!” (nu ko, beidzot esiet atnākuši, netīrās prostitūtas!) Pēc tam tika sadalīti uzdevumi un darba diena sākās. Teikšu uzreiz to, ka zaldātiem bija vienīgais un svarīgākais uzdevums katram priekš sevis iespējami ātrāk to pavadīt. Strādājām pie bataljona ēku būves, sasalušajā zemē ar laužņiem kalām pamatus. Zāģējām un ierakām koka pāļus uz kā virsū stiprinājās karkasa konstrukcijas. Uz vietas no dēļiem zāģējām un skrūvējām koka pārsegumu kopnes. Atceros, nejauši nolauzu urbi (līdzīgu bērzu sulu urbim) urbjot kopņu savienojuma mezglu, tad tiku gandrīz par sabotieri pataisīts. Garā Sibīrijas ziema vēl bija pašā spēkā. Grūti gāja ar automobīļiem. Caurām naktīm autoparkā kāds Krazs darbojās visu nakti, jo no rīta vajadzēja citus šlepēt pa laukumu, lai mašīnas salā dabūtu dzīvas. Reiz viens pats gāju no bataljona pēc virtuves norīkojuma caur mežu atpakaļ uz kazarmu un atceros, ka salā lausks sprakšķēja kokos. Sniegs biezs un irdens, jo tur nekādi atkušņi ziemās nebija. Sals tāds, ka spļaujot zemē ledus nokrita. Pats redzēju 50 termometrā, bet teica, ka esot bijis vēl stipri aukstāks. No malas skatoties eksotiska bija iešana uz tualeti, kas atradās laukā neapkurināta. Paši saucām to par “iešanu uz varoņdarbu”. Iepriekš kazarmā atpogājām biksēm visas pogas, atstājot tikai uz āķīšiem, tad skriešus uz vietu, kur vasarā rindā caurumi grīdā, bet ziemā veidojas dzelteni stalaktīti ar brūnām lielām “mušām”. Ātri izdari darāmo un fiksi atpakaļ. Reiz naktī kāds negribēdams veikt šo varoņdarbu, pied*rsa kazarmas priekštelpu, tad no rīta visa rota ar sasalušo kankāli uz lāpstas priekšā tika sūtīta uz kopīgām sūda bērēm ar kapa kalšanu ar laužņiem sasalumā. Protams, vēlāk vainīgais tika meklēts un sists. Nezinu gan, vai pareizais sūda autors tika atrasts. Vienu reizi tikām aizsūtīti darbos uz objektu, kam par godu mūsu bataljons tika dibināts- topošs paralēls dzelzceļa tilts pār Zejas upi. Tad tikai pievada uzbērums upei tapa. Atvesti un izgāzti bija stiprinošie granīta bluķi, cits apmēram kubikmetru liels, mums ar laužņiem vajadzēja tos nodabūt līdz lejai kādus desmit vai vairāk metrus. Jautri gāja. Bet labi, ka neiznāca strādāt uz paša tilta, atbilstoši karaklausības apliecībā ierakstītajai specialitātei “tiltu montāžnieks”. Stāstīja, ka Zejas upē esot zem ledus aizgājusi vesela kravas mašīna ar visu apakšvienību kuzavā, nezinu, vai tā bija taisnība, vai arī nē. Nu tā, tāpat kā nakti nomaina diena, ziemu nomainīja pavasaris. Saule sildīja arvien jaukāk. Grūtākās dienas bija palikušas pagātnē. Apkārtnes ceļi no sasaluma pārtapa šausmīgos dubļos, kur cauri tikt varēja tikai smagā pilnpiedziņas tehnika. Siltie saules stari reizēm dāvāja visjaukākās dienas, kad varēja kaut kur nolīst malā un vienkārši nogulēt. Tu pamosties, un apmierināts secini, ka atkal kāda stunda ir tuvāk dienesta beigām. Protams, bija jābūt gatavam, ka kāds no komandējošā sastāva var pārsteigt un iztraucēt šo jēgpilno nodarbi, tad reizēm strādāja tāda vienkārša zaldāta viltība, kā paķert kādu darba rīku un mesties atklāti skriet uz kādu paša acs noliktu punktu. Loģika “zaldāts skrien, tātad izpilda kādu uzdevumu”, viss tātad ir kārtībā, nepiesējās. Vēlāk man gadījās atgadījums, kad kāpjot ārā no lielā Kraz kravas kastes, aizķērās kāja, un es uz galvas nomaucos zemē. To redzēja daudzi. Skats bija pārāk iespaidīgs, lai tas tāpat vien paliktu, tāpēc jau nākamajā rīta biju medicīnas daļā un pāris nedēļas silti sakurinātajā teltī izgulēju smadzeņu satricinājumu. Laiks gāja uz beigām, kad būtu jāatgriežas darbā, bet atradās vēl šis tas, ko vajadzēja pārbaudīt jau apgabala klīnikā. Tā es jūnijā tiku nosūtīts uz Blagoveščensku. Tur tiku civilajā slimnīcā, pārbaudes parādīja to, ka man pienākas ārstēšana, tāpēc tūlīt jau nodibināju labas attiecības ar personālu, labprāt palīdzēju visos darbos, un man teica, ka es tikšot kārtīgi un bez steigas ārstēts. Tā varbūt es būtu tur paturēts, bet tad pēc mēneša uzzināju, ka tieku jau meklēts gandrīz kā dezertieris, kas aizsūtīts uz pārbaudi un pazudis ar galiem. Man lika nekavējoties ierasties hospitālī, bet uz turieni aizgāju kopā ar slēdzieniem un prognozi, ka tikšu komisionēts. Tā nu ierados hospitālī pašā Amūras krastā. Naktīs palātā iespīdēja robežas prožektors. Pāri lielajai upei ir Heihes pilsēta, toreiz tās profilu rotāja daudzi skursteņi, jo Ķīnā bija kādreiz ekonomika, kad dzelzi kausēja gandrīz katrā ģimenē un visus zvirbuļus kā tautas ienaidnieku vajadzēja iznīcināt. Attiecības ar milzīgo kaimiņvalsti tobrīd bija visai saspringtas, jo tā puse solīja, ka “krievi 1980. gada olimpiādi sagaidīs ierakumos”. Dažu nakti otrā pusē pēkšņi sāka gaudot civilās aizsardzības sirēnas, tad neko īpaši omulīgi nebija gan. Hospitālī satiku vienu puisi, kuram manā augumā aptuveni esot, svars bija vien 45 kg. Viņa stāsts bija pavisam skaudrs. Viņš bija aizsūtīts iekšlietu karaspēkā sargāt cietumu un nokļuvis apakšvienībā, kur bijuši tikai “ģedi”. No vienas puses viss tas pats, kas mūsu nelaimīgajiem Ulan-Ude kaimiņiem no mūsu iesaukuma, bet no otras puses ieslodzīties mierīgi viņu apmētājuši ar akmeņiem. Hospitālī bija nonācis visai nejauši uzrodoties kādai augstai komisijai no Maskavas, kur ģenerālis bez jebkādiem jautājumiem šo no ierindas pa taisno uz hospitāli nosūtījis. Cits mans palātas biedrs bija BMP vadītājs. Esot no motora pilējis antifrīzs, un viņš nezin kādu stulbuma dēļ gribot karstumā vienkārši padzerties, to iedzēris. Seja pelēka, pats bez spēka, nez vai šobrīd vairs ir mūsu pasaulē. Nu tā hospitālī atkal kādu mēnesi gaidīju komisiju un beidzot arī sagaidīju. Apakšpulkvedis paziņoja, ka tieku komisionēts un braucu atpakaļ uz Svobodniju gaidīt slēdzienu un gatavoties uz mājām. Mani rotas biedri pa to laiku jau bija aizsūtīta prom komandējumā uz Belogorsku. Bija pašam par savu naudu jānopērk parādes forma, jo mums tādas netika nevienam dotas. Īstenībā ar šodienas prātu es mierīgi brauktu caur abiem kontinetiem mierīgi tāpat skrandainās un nošmulētās drēbēs, kādas bija. Nu tā, saņēmis dokumentus atkal ar vilcienu braucu uz Blagoveščensku, lidostā uzzināju, ka nākamā pieejamā biļete uz Eiropu tikai pēc desmit dienām, kāpu vilcienā un atkal cauri visai Sibīrijai nedēļu braucu mājās. Atceļš bija piedzīvojumiem pilns, tomēr tas vairs neattiecas uz dienesta stāstiem. Rīgā iekāpu Cēsu autobusā un kā visjaukāko mūziku baudīju dzirdamo valodu, kā man pāris pēdējos mēnešos tik ļoti, ļoti trūka. Izkāpjot mājās no autobusa atceros savu apkalto zābaku nesteidzīgo soļu troksni uz asfalta. Citi šīs izjūtas nez vai sapratīs... Es biju mājās...
Stāsta pēcvārdam pastāstīšu ziņu par dienesta biedru Raiti, ko saņēmu tūlīt pēc atgriešanās. Viņš bija kopā ar mums jau no pirmās dienas. Rīdzinieks, bet Cēsīs viņam bija lauki, pazinu jau no bērnības. Viņš tika nosists. Piekauts un aiz drēbēm pacelts vairākas reizes nemaņā esošs nomests zemē. To izdarīja mazais evenks, briežu gans seržants Jezinge Belogorskā. Raita tēvs lidoja uz hospitāli, bet nepaspēja dzīvu savu dēlu satikt. Bēres bija drīz pēc manas atgriešanās, un Ulbrokas kapos kapā tika nolaists cinka zārks, neatvērts, par spīti raudošās mātes prasībai un lūgumiem to izdarīt. Pie kapa noskanēja šauteņu salūts. Viss bija ar militāru godu.
Lūdzu, 007, te es daļēji visu īsos vārdos aprakstīju vismaz daļu sava piedzīvotā, un varbūt šo vēl arī izlasīs kāds no jaunās paaudzes, kurš vēl īsti nezina un nesaprot, kas īsti ir tas lācis, kas šodien žvadzina ieročus aiz mūsu valsts austrumu robežas. Mīliet mūsu zemīti un pieņemiet to par labu esam tādu, kāda tā ir, jo tā mums ir tikai viena!
Šeit rakstā lasāma “Padomju Jaunatne” 11.04.1989. Raita vecāku vēstule http://www.periodika.lv/periodi....itis%20
Šeit vēl daži puiši... http://www.periodika.lv/periodi....SKIS%20
Komentāru rediģēja sālītis - Otrdiena, 11.Janvārī.2022, 08:20
|
| |
| | | |
| sālītis | Datums: Sestdiena, 15.Janvārī.2022, 13:24 | Komentāri # 58 |
|
Cienījams cilvēks
Komentāri: 2316
Balvu ielāde ...
| Quote Valduha ( ) Oho, tad jau Tu esi braucis uz to pašu dzelzceļa staciju, uz kuru 1949. gada martā, ar Padomju valsts apmaksātu biļeti, brauca mani vecāki.
Redz nu, cik plašā pasaule ir maza! Pa to dzelzceļu aizbrauca daudzi izsūtītie, bet kurā nu kilometrā katrs tika izsēti. Droši vien, Tavus vecākus pēc tam no Svobodnijas aizveda vēl kaut kur nostāk no Transsibīrijas maģistrāles apgūt milzu plašumus. Ko viņi Tev stāstīja par Sibīriju, kur tieši viņi bija? Man no turienes nav neviena fotoattēla, reizēm es google satelītattēlos mēginu atrast savu bijušo Svobodnijas kara daļas atrašanās vietu, bet nevaru, iespējams, tā sen vairs neeksistē.
|
| |
| | |
| Maris | Datums: Ceturtdiena, 20.Janvārī.2022, 19:21 | Komentāri # 60 |
|
Vietējais guru
Komentāri: 121
Balvu ielāde ...
| Atvainojos, nepareizā sadaļa.
Komentāru rediģēja Maris - Ceturtdiena, 20.Janvārī.2022, 19:22
|
| |
| |
| Jaunākie foruma komentāri |
|
| Tēma |
Pāriet |
Datums, Laiks |
Аutors |
Sadaļa |
|  Mūsdienu K... | ▼ | 22.Novembrī.2024, 09:06 | sālītis | Pļāpātuve | Lasīt | | Karš Austr... | ▼ | 22.Novembrī.2024, 06:20 | Valduha | 1945 - līdz mūsdienām | Lasīt | | Vermahta ž... | ▼ | 19.Novembrī.2024, 16:28 | Valduha | WW2 | Lasīt | | Te rakstām... | ▼ | 11.Novembrī.2024, 04:56 | Valduha | Pļāpātuve | Lasīt | | Otrā front... | ▼ | 02.Novembrī.2024, 18:20 | Valduha | WW2 | Lasīt | | Āra galdiņ... | ▼ | 28.Oktobrī.2024, 15:30 | Valduha | Būve | Lasīt | | Rusij77 sv... | ▼ | 25.Oktobrī.2024, 09:26 | nēģis | Pļāpātuve | Lasīt | | Laika apst... | ▼ | 30.Septembrī.2024, 11:32 | sālītis | Pļāpātuve | Lasīt | | Sveicam Ze... | ▼ | 28.Septembrī.2024, 23:57 | zed | Pļāpātuve | Lasīt | | Vācu karas... | ▼ | 14.Septembrī.2024, 09:35 | Valduha | WW2 | Lasīt | |
Šodien forumu apmeklēja: Valduha, sālītis
Copyright sancho76 © 2008-2024
|
|
|
