|
Ziedo vietnes attīstībai!
|
Volhovas fronte
| |
| Valduha | Datums: Ceturtdiena, 05.Septembrī.2013, 10:10 | Komentāri # 1 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12294
Balvu ielāde ...
| Vārds Volhovas purvi katram izraisa savas asociācijas. Latviešiem tas saistās ar 19. divīziju (tiesa, tolaik vēl 2. SS Latviešu brigādi), krieviem ar nodevēju – ģenerāli Vlasovu, bet WW2 pētniekiem ar krievu 2. triecienarmijas bēdīgo galu.
Bet sākums bija cerīgs... Pēc 1941. gada 17. septembra Hitlera pavēles, visas vācu tanku daļas (izņemot 39. tanku korpusu) tika pārsviestas uz Maskavu. Arī Tihvinas operācija, kuras mērķis bija savienoties ar Somiem neizdevās, un Vērmahta vienības decembrī bija spiestas atkāpties aiz Volhovas upes.
Japāna, uzmetusi Vāciju, sāka operācijas Klusā okeāna reģionā, kas ļāva Sarkanajai Armijai pārsviest vairākas divīzijas no Tālajiem Austrumiem uz Maskavu un Ļeņingradu.
Ņemot to visu vērā Stavka izstrādāja tā saucamo „ Ļubaņas operāciju”. Tās ietvaros tika speciāli izdalīta Volhovas fronte, kurā bez esošās 4. un 52. armijas tika iekļauta 59.armija un 2. Triecienarmija. Par frontes komandieri iecēla nesen no NKVD cietuma atbrīvoto armijas ģenerāli Mereckovu.
Plāns bija vienkāršs un reāls:
- 52. armijai vajadzēja ieņemt Novgorodu, un pārcirst vācu apgādi Volhovas divīzijām,
- 2. triecienarmijai jāieņem stacija Čašča un tālāk jāuzbrūk Lugai,
- 59. armijai stacijas Siverskaja un Volosovo,
- 4. armijai ar stacijas Tosno ieņemšanu jānogriež atkāpšanās iespēja vācu spēkiem pie Ladogas ezera,
- 54. armijai bija jāsavienojas ar 4. armiju.
Uzbrukumam bija jāsākas 7. janvārī un jau 12. Janvārī bija jābūt ieņemtai Novgorodai un Ļubaņai. Maskava neņēma vērā, ka tikai 30. decembrī bija beigusies Tihvinas operācija, un karaspēks vēl nav atpūties un sakopots jaunam uzbrukumam. Rezultātā 7. janvāra uzbrukums totāli izgāzās. Piemēram 2. triecienarmija pirmajā pusstundā zaudēja 3000 kritušo, bet uz priekšu netika. Interesanti, ka vācu puse šo uzbrukumu 150 km plašā joslā uzskatīja par izlūkošanu ar kauju. Redzot uzbrukuma izgāšanos, Stavka 8. janvāra vakarā to pārtrauca, jaunu uzbrukuma sākumu atbīdot uz 13. janvāri. Sakopojuši spēkus, pēc pusotras stundas ilgas artilērijas viesuļuguns, krievi atjaunoja triecienu visā frontē, tomēr vērā ņemamus panākumus guva vien 52. armija un 2. triecienarmija, kuras 15 km platā joslā pārrāva vācu pozīcijas. Sakarā ar to tika mainīti operācijas mērķi, un par galveno uzdevumu tika izvirzīta Ļubaņas un Tihvinas ieņemšana, un vērmahta spēku pie Ladogas ezera iznīcināšana. Uz 2. triecienarmiju un 59. armiju tika pārsviestas vienības no 4. armijas. Krievi arvien dziļāk lauzās „atvērtajos vārtos”, tomēr arī šajā frontes iecirknī viss negāja tik gludi, jo vācieši turējās visos svarīgākajos atbalsta punktos starp uzbrūkošajām sarkanarmiešu daļām, tādejādi nopietni apgrūtinot to apgādi un pastiprināšanu. Februāra vidū 2. triecienarmija sasniedza Krasnuju Gorku (ciemats un valdošā augstiene ceļā uz Ļubaņu). Ar pēdējiem spēkiem tā tika ieņemta, bet nonākot Ļubaņas pievārtš krievu uzbrukuma triecienspēks bija izsīcis. Dziļi aizmugurē palikušie un joprojām neieņemtie vācu atbalsta punkti bremzēja armijas apgādi. Neskatoties uz draudošajām briesmām, Stavka joprojām pavēlēja turpināt uzbrukumu, bet tas jau bija kļuvis bezzobains. Te nozīmīgu lomu nospēlēja krievu nespēja koordinēt dažādu armiju sadarbību. Tikko 2. triecienarmija bija nokausēta, masīvu uzbrukumu uzsāka 54. armija Ļeņingradas frontē. Pārrāvusi vērmahta aizsardzību, arī tā rāvās uz Ļubaņu, bet nu jau vācieši varēja pārmest liekās karaspēka daļas no 2. triecienarmijas sektora, un arī šis izrāviens drīz vien sāka buksēt.
9. martā uz Volhovas fronti no Maskavas armiju koordinētai sadarbībai tika nosūtīti Stavkas pārstāvji (starp tiem arī ģenerālis Vlasovs), bet moments jau bija nokavēts.
Visu februāri un marta sākumu boļševiki izmisīgi centās iznīcināt atbalsta punktus, bet velti. Vācieši, apzinādamies to nozīmīgumu, turējās sīksti.
15. martā vācieši uzsāka savu ofensīvu , lai pilnībā ielenktu 2. triecienarmiju. Masīvas aviācijas atbalstītas 215. kājnieku un trīs SS divīzijas ( policijas, holandiešu un beļģu) 19. martā aizcirta frontes pārrāvumu pie miesta Mjasnoj Bor. 2. triecienarmija bija ielenkta. Krievi ļoti labi apzinājās kādas briesmas viņiem draud, tāpēc visi spēki tika mesti kaujā, lai atbrīvotu vienīgo apgādes ceļu, tā saucamo Ērikas līniju. Tā bija no apaļkokiem veidota stiga Volhovas purvos (tā saucamais knipeļdambis), un, vācu izbūvēta, šaursliežu dzelzsceļa līnija.
Visu martu 52. un 59. armija centās ar nepārtrauktiem uzbrukumiem pārraut frontes līniju, tādejādi atslogojot 2. triecienarmijas apgādes ceļu (Maskava joprojām pieprasīja turpināt uzbrukumu Ļubaņai), bet nesekmīgi. Marta beigās sākās atkusnis, Volhovas upē izgāja ledus, purvi kļuva nepārejami un 2. triecienarmija lēnām mira badā.
Ģenerālis Vlasovs – Staļina mīlulis, par nāvei nolemtās armijas komandieri kļuva 21. martā. Maskava joprojām pieprasīja turpināt uzbrukumu, lai gan tas bija pēdējais brīdis, kad armiju vēl varēja glābt. Neskatoties uz Stavkas pavēli, Vlasovs mēģināja izlauzt eju pie savējiem. Tas 27. martā daļēji arī izdevās. Krievi ieguva ap 400m – 800m platu eju, pa kuru, zem pastāvīgas ienaidnieka uguns, sāka atkāpšanās manevru. Skats bija baiss! Ērikas stiga bija noklāta sarkanarmiešu līķiem vairākās kārtās. Tanki, kas nāca pēc tam, iestiga kritušo masā. Tankisti ar speciāliem āķiem centās attīrīt kāpurķēdes no līķu gabaliem, paši krisdami par upuriem vācu ugunssienai. Ielenkumā palikušie grauza koku mizu, vārīja viru no zirgu nagiem (paši lopi jau sen bija apēsti), sākās kanibālisms. Turklāt meži bija pilni ar civilajiem, kas glābdamies no kara, bija pametuši apkārtējos ciemus. Visu maiju un jūniju atsevišķas 2. triecienarmijas daļas mēģināja izlauzties pa Ērikas stigu pie savējiem, līdz 25. jūnijā tā tika noslēgta galīgi. Vēl augusta mēnesī atsevišķi karavīri pēc ilgas maldīšanās pa purviem izkļuva no ielenkuma, lai, pēc aculiecinieku teiktā, kā nodevēji tiktu nošauti no vietējiem komisāriem. No ielenkuma izlauzās vien ap 13 – 16 000 kareivju, gūstā nokļuva ap 30 000, bet purvos palika vairāki simti tūkstoši. Pēc šobrīd oficiālajiem datiem operācijas laikā krita, tika ievainoti, vai nokļuva gūstā 308 367 karavīri, tas ir 94,67% no kaujās iesaistīto visu armiju sākotnējā sastāva! Volhovas purvi uz visiem laikiem ieguva apzīmējumu „долина смерти” – nāves ieleja.
Interesanti, ka ap šo pašu laiku nedaudz uz dienvidiem Demjanskas placdarmā bija ielenktas 6 vācu divīzijas, lai arī apgāde bija apgrūtināta, badā neviens nemira. Vēl nedaudz uz dienvidiem Holmas cietoksnī neiedomājami smagos apstākļos cīnijās ģenerāļa Šērera kaujas grupa, bet badā neviens nemira. Te ļoti labi parādās attieksme pret saviem karavīriem dažādām lielvarām. Ja Vācijā 6. armijas zaudējums lika izsludināt valstī sēras, tad Krievijā 2. triecienarmijas iznīcināšana Volhovas purvos, kā arī 29., 33. un 39. armiju bojāeja Vjazmas – Rževas operācijas ietvaros nekad netika pieminētas (tas ir tikai par 1942. gadu, 41. gada katastrofu šeit neaplūkosim).
Grūti spriest, kas pamudināja Vlasovu nesekot 33. armijas komandiera ģenerāļa Jefremova paraugam (viņa 33. armija tika iznīcināta ap to pašu laiku Rževas operācijas ietvaros pie Maskavas), un nenošauties, bet viņa padošanās vāciešiem automātiski visus 2. triecienarmijas karavīrus padarīja par nodevējiem. Līdz pat 1987. gadam Volhovu pārdzīvojušie 2. triecienarmijas karavīri netika uzskatīti par kara veterāniem, viņu mirstīgās atliekas netika pārapbedītas brāļu kapos, viņiem neslēja pieminekļus, viņi vienkārši neeksistēja. Labāk bija nepieminēt Volhovu.
1943. gadā vācu 291. kājnieku divīziju Volhovas purvos nomainīja 2. Latviešu SS brigāde. Sākās topošās 19. divīzijas laiks. Kareivji atcerējās, ka vasarā, kad sausuma rezultātā sāka izžūt bumbu izrautās bedres, tajās atklājās samesto sarkanarmiešu līķu masas. Skats bijis baiss!
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
|
| |
| | | | | | | | | | | | | | | | | | | |
| Valduha | Datums: Ceturtdiena, 05.Septembrī.2013, 13:08 | Komentāri # 20 |
|
Stāstnieks
Komentāri: 12294
Balvu ielāde ...
| Te vēl rtijiem ir paveicies, lai arī ievainoti un izbadējušies, bet dzīvi
Tu re ko, fašistiem roka tiek sniegta! Tas nevar būt...
Gūsteknis uzskatāmi rāda pārtikas devas lielumu, ko saņēmis. Manuprāt, īstens Sarkanās Armijas apmelotājs... 
Eh tu, Dzimteni pret sūda maizes riecienu samainīji...
Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
Komentāru rediģēja Valduha - Ceturtdiena, 05.Septembrī.2013, 15:17
|
| |
| | | | | | |
| Jaunākie foruma komentāri |
|
| Tēma |
Pāriet |
Datums, Laiks |
Аutors |
Sadaļa |
|  Karš Austr... | ▼ | 21.Novembrī.2024, 06:42 | Valduha | 1945 - līdz mūsdienām | Lasīt | | Mūsdienu K... | ▼ | 20.Novembrī.2024, 23:48 | sālītis | Pļāpātuve | Lasīt | | Vermahta ž... | ▼ | 19.Novembrī.2024, 16:28 | Valduha | WW2 | Lasīt | | Te rakstām... | ▼ | 11.Novembrī.2024, 04:56 | Valduha | Pļāpātuve | Lasīt | | Otrā front... | ▼ | 02.Novembrī.2024, 18:20 | Valduha | WW2 | Lasīt | | Āra galdiņ... | ▼ | 28.Oktobrī.2024, 15:30 | Valduha | Būve | Lasīt | | Rusij77 sv... | ▼ | 25.Oktobrī.2024, 09:26 | nēģis | Pļāpātuve | Lasīt | | Laika apst... | ▼ | 30.Septembrī.2024, 11:32 | sālītis | Pļāpātuve | Lasīt | | Sveicam Ze... | ▼ | 28.Septembrī.2024, 23:57 | zed | Pļāpātuve | Lasīt | | Vācu karas... | ▼ | 14.Septembrī.2024, 09:35 | Valduha | WW2 | Lasīt | |
Šodien forumu apmeklēja: Valduha, sālītis
Copyright sancho76 © 2008-2024
|
|
|
