Tas notiek šādi:
Traukam virsū, kurā silda alhaholisko šķidrumu, uzmauc cieši slēdzošu cepuri; šī cepure beidzas ar garu salocītu trubu. Šī truba tiek vadīta caur trauku, pildītu ar aukstu ūdeni. Lidojošiem alhahola garaiņiem ir jāceļo caur aukstu trubu. Še viņi sabiezē par pilieniem, tāpat kā kad mēs siltu dvašu uzpūšam uz aukstu loga stiklu. Alhahola pilieni pie trubas iekšējām sienām satek kopā un tek iz trubas kā mazs avotiņš priekš tam ierīkotā traukā. Šādu šķirošanu sauc par "dedzināšanu". Priekš tam vajadzīgais aparāts tiek saukts par "dedzināmo katlu" un cilvēks, kas šo darbu dara , par "deģi"

Līdz ar alhaholu izgaro arī ūdens.... Dedzinātais ūdens satur tuvu pie 50% alhahola.Viņš tiek nosaukts par degvīnu jeb šņabi. Pēc dedzinātās augļu sulas top arī nosaukts destilēts degvīns....
Caur vairākkārtīgu destilēšanu var panākt to, ka jaunradītais šķidrums saturēs arvienu vairāk alhahola un mazāk ūdeņa. Kadviss ūdens tādā veidā ir iznīcināts, tad mēs dabonam 100% tīro alhaholu. Viņš ir ūdensskaidrs šķidrums kas viegli deg. Alhahola liesmai ir ļoti stiprs karsēšanas spēks. Tātad alhahols ir īsts "uguns ūdens".

800. gadā pēc mūsu laika rēķina tapa pirmo reizi Arābijā šis uguns ūdens no vīna izgatavots. Arābieši nosauca viņu par alhaholu. Arī vakarazemēs izmēģināja to ražot un šo te uguns ūdeni nosauca spiritus vini, t.i.. , "gars no vīna" jeb īsi sakot, vīna gars...
Alhahols cilvēkam ļoti labi noder, ja viņš top lietots kā dedzināmais materiāls. Dažā amatniecības nozarē viņš ir nepieciešams. Kā ārstniecības līdzeklis viņš bieži top lietots. Šī lietošana ir uguns ūdenim skaisto vārdu ean de vie, t.i., "dzīvības ūdens" atnesusi. Pēc ilgāka laika bija jaatzīst, ka uguns ūdens ir jānosauc par "nāves ūdeni", kurš cilvēka ķermenī pastrādā briesmīgu posta darbu. Ne tik vien miljoni cilvēku, pat veselas tautas ir, uguns ūdeni baudīdamas aizgājušas bojā.

destilēšanas aparats

1. Katls priekš destilējamo šķidrumu uzņemšanas
2. Lielākā truba priekš alhahola garaiņu sabiezēšanas.
3. Pievada truba priekš aukstā ūdens.
4. Trauks priekš alhahola saņemšanas.
5. Aukstā ūdens novadāmā truba.

Laika gaitā radies liels daudzums vizdažādāko kandžas recepšu, uzlabojusies dzēriena kvalitāte. Tomēr visa pamatā joprojām ir trīs vielas: cukurs, raugs un ūdens. Norūgušu šo vielu maisījumu sauc par brāgu. No tās ar destilācijas aparāta palīdzību iegūst plaši pazīstamo šķidrumu, kura smarža vien jau šķebina dūšu. Taču var iegūt kandžu praktiski pilnīgi bez smakas, turklāt tādu, kas sekmīgi aizvietos un būs pat pārāka par veikalā pirkto degvīnu un atstās jūsu kabatā grūtā darbā nopelnītos latus.
Kandžu var gatavot no visdažādākajiem produktiem, kas satur cukuru vai cieti. Var izmantot ogas un augļus, kas bagātīgi aug jūsu dārzā. Var izmantot visus augu produktus, kas satur cieti, ar fermentu palīdzību pārvēršot to cukurā.
Vispirms jāatceras, ka pašdarinātā degvīna izgatavošana ir sarežģīts tehnoloģisks process, daudzu komponetntu mijiedarbība, kas prasa stingri ievērot temperatūras režīmu atsevišķos posmos, Var izdalīt šādus galvenos procesa etapus:

1) izejvielas izvēle un sagatavošana,
2) raudzēšana,
3) destilēšana,
4) kandžas attīrīšana,
5) kandžas uzlabošana, proti, noteiktu garšas īpašību, aromāta, krāsas piešķiršana gatavajam produktam.

Ievērojiet, ka duļķaina kandža ar ne visai patīkamu smaržu in garšu ir tehnoloģisko prasību neievērošanas rezultāts vienā vai vairākos procesos.
"Mērķis attaisno līdzekļus" - šis teiciens ir pareizs kvalitatīva degvīna sagatavošanas procesā. Turklāt ar vārdu "līdzekļus" jāsaprot ne tikai materiālie ieguldījumi, bet arī stingra tehnoloģijas prasību ievērošana visos posmos.

Izmantotā izejviela nosaka galvenā produkta kvalitāti. Tā piemēram, cukurbiešu kandža nebūs piemērota smalka, augstvērtīga degvīna izgatavošanai, toties labi noderēs vienkāršiem ,asiem dzērieniem, turklāt to pašizmaksa būs zema. Kartupeļu kandžai būs labākas ī[asības, taču tas prasīs papildu darbu - ottreizējo destilāciju un rūpīgāku attīrīšanu. Vislabāko kandžu varēs iegūt no augļiem un ogām, no tād varēs izgatavot kvalitatīvākos degvīnus.

Šim nolūkam noder gan āboli, gan bumbieri , gan pīlādžogas, gan plūmes, gan ķirši, gan avenes, gan citas ogas un augļi. Viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē gatavā produkta īpašības, ir izejmateriāla tīrība un kvalitātē. Tā piemēram, degvīnam no āboliem ieteicamāk izmantot rudens un ziemas šķirnes, jo tām ir vairāk cukura, skābju un miecvielu. Ziemas āboli kādu laiciņu jāpatur novākti, taču āboli, kas nogatavojušies kokā , ir aromātiskāki.

Augstas kvalitātes stipro dzērienu izgatavošanai ieteicams izmantot kandžu, kas iegūta no kviešiem, rudziem un citiem graudiem, kuru galvenā sastāvdaļa ir ciete. Lai mājas apstākļos iegūtu kvalitatīvu etilspirtu no cieti saturošiem produktiem, misas sagatavošanā galvenais uzdevums ir pārvērst cieti cukurā. To var izdarīt ar pareizi sagatavotu, augstvērtīgu iesalu. Tā kā šis degvīna iegūšanas veids ir visizplatītākais, aplūkosim to sīkāk.
Par cieti saturošu izejvielu var izmantot jebkuru graudu parastos miltus. Taču rezultāti būs labāki, ja izmantos diedzētu graudu miltus. Graudus, piemēram, kviešus, dažas dienas mērcē, trīs dienas diedzē siltā vietā, 12-14 stundas kaltē, pēc tam samaļ rupja maluma miltos. Šādus miltus, sajaucot ar ūdeni (1:3), apstrādā ar iesala pienu, kas cieti pārvērš cukurā.

Iesals ir graudu diedzēšanas produkts. Labs iesals garantē augstvērtīgas kandžas iegūšanu. Iesala gatavošanai vislabāk izmantot miežus, taču var noderēt arī citi graudi, piemēram kvieši.
Pārlaužot graudu, redzam, ka blakus dīglim atrodas ievērojams barības vielu krājums: tā ir ciete un slāpekļa savienojumi. Graudam dīgstot , veidojas fermenti, kas paātrina ķīmiskos procesus graudā un pārvērš cieti vispirms par maltozi jeb iesalcukuru, pēc tam par glikozi. Visstraujāk fermenti veidojas dīgšanas sākumstadijā. Tātad, gatavojot iesalu, mūsu mērķis ir uzkrāt graudos pēc iespējas vairāk aktīvu fermentu, kas nosaka iesala spēju pārcukurot cieti.
Graudus vispirms izsijājam caur rupju un smalku sietu, pēc tam tos divas reizes mazgājam 50-55 °C karstā ūdenī. Mērcējam graudus tīri izmazgātā koka vai emaljētā traukā. Piepildām trauku apmēram līdz pusei ar ūdeni. Graudus ūdenī ieteicams bērt pa daļām, patstāvīgi maisot, tad vieglāk nosmelt uzpeldējušos netīrumus, bojātos un čauganos graudus.
Graudus mērcējot, ūdens līmenis virs tiem nedrīkst pārsniegt 2,5-3 centimetrus. Ūdeni ieteicams mainīt ik pēc 7-8 stundām, bet ne retāk kā reizi diennaktī.
Kad graudi ir uzbrieduši, parasti tas notiek pēc 3-5 dienām, plēksnes viegli atdalās no grauda, tā miziņa pie dīgsta ir ieplīsusi, grauds liecot nelūst, mērcēšanu pārtraucam un sākam diedzēt iesalu.

Tumšā, labi vēdināmā telpā graudus izber uz pannas vai grīdas apmēram 3 cm biezā slānī un pārklāj ar mitru audeklu. Temperatūrai telpā jābūt ne augstākai par 17,5 °C un mitrumam ne zemākam par 40%. Pirmās piecas dienas graudus ik pec 6 stundām vēdina, apgroza un samitrina audeklu. Pēc tam, lai samazinātu cietes zudumus, ierobežo telpu vēdināšanu, bet graudu temperatūras paaugstināšanos novērš, tos biežāk apgrozot un atdzesējot.
Diedzēšanu pārtrauc, kad asniņš sasniedzis 5-6 milimetrus jeb 1,5 grauda garumus, graudi zaudējuši miltu garšu, ieguvuši patīkamu smaržu, bet saknītes sapinušās tā, ka, paceļot vienu graudu, līdzi ceļas vēl 4-6 graudi.
Grauda dīgšana sākas ar saknītes attīstību, vispirms parādās viena, tad vesels saknu pušķītis. Asniņš aug pretējā virzienā, sākumā zem plēksnes, līdz grauda augšgalā pārplēš to. Iesala diedzēšana var turpināties līdz 10 dienām.
Vajadzīgajā lielumā sadīgušos graudus izber siltā, sausā telpā un apžāvē. Pēc tam iesalu kaltē temperatūrā, kas nepārsniedz 40 °C ,līdz graudu mitrums ir 3-3,5%. Berzējot rokās, atdala no graidiem saknītes, asnus un izsijā sietā.
Ja vajadzīgs zaļiesals, diedzēšana turpinās 12-14 dienas, līdz asniņi ir 2-3 reizes garāki par graudu.
No 100 svara daļām miežu iegūst 140-150 daļas zaļiesala vai 80 daļas kaltēta iesala.
Laba iesala graudi nav zaudējuši savu formu, ir tik viegli, ka ūdenī negrimst; pārkožot grauds knaukšķ, ir salds, ar baltu vidu; graudam ir patīkama smarža. Iesalu uzglabā slēgtos traukos sausā telpā.

Iesals ir graudu diedzēšanas produkts. Labs iesals garantē augstvērtīgas kandžas iegūšanu. Iesala gatavošanai vislabāk izmantot miežus, taču var noderēt arī citi graudi, piemēram kvieši.
Pārlaužot graudu, redzam, ka blakus dīglim atrodas ievērojams barības vielu krājums: tā ir ciete un slāpekļa savienojumi. Graudam dīgstot , veidojas fermenti, kas paātrina ķīmiskos procesus graudā un pārvērš cieti vispirms par maltozi jeb iesalcukuru, pēc tam par glikozi. Visstraujāk fermenti veidojas dīgšanas sākumstadijā. Tātad, gatavojot iesalu, mūsu mērķis ir uzkrāt graudos pēc iespējas vairāk aktīvu fermentu, kas nosaka iesala spēju pārcukurot cieti.
Graudus vispirms izsijājam caur rupju un smalku sietu, pēc tam tos divas reizes mazgājam 50-55 °C karstā ūdenī. Mērcējam graudus tīri izmazgātā koka vai emaljētā traukā. Piepildām trauku apmēram līdz pusei ar ūdeni. Graudus ūdenī ieteicams bērt pa daļām, patstāvīgi maisot, tad vieglāk nosmelt uzpeldējušos netīrumus, bojātos un čauganos graudus.
Graudus mērcējot, ūdens līmenis virs tiem nedrīkst pārsniegt 2,5-3 centimetrus. Ūdeni ieteicams mainīt uk pēc 7-8 stundām, bet ne retāk kā reizi diennaktī.
Kad graudi ir uzbrieduši, parasti tas notiek pēc 3-5 dienām, plēksnes viegli atdalās no grauda, tā miziņa pie dīgsta ir ieplīsusi, grauds liecot nelūst, mērcēšanu pārtraucam un sākam diedzēt iesalu.

Process sākas ar iesala "piena" sagatavošanu. Vislabāko iesala pienu gatavo no miežu, rudzu un prosas iesala, ko sajauc attiecībā 2:1:1. Iesalu maisījumu pārlej ar ūdeni, kura temperatura ir 60-65 °C. Pēc 10 minūtēm ūdeni nolej. Šo procedūru atkārto trīs reizes. Pēc tam maisījumu sīki samaļ kafijas dzirnaviņās vai piestā, tad maisījumu vēlreiz pārlej ar 50-55 °C siltu ūdeni un rūpīgi samaisa (vislabāk mikserī), līdz iegūst vienmērīgu baltu šķidrumu. Ūdeni var pieliet pa daļām. Iesala piens jāsagatavo ar tādu aprēķinu, lai uz 1 kilogramu cieti saturošas izejvielas būtu 65-80 grami sausa iesala un 0,45-0,5 litri ūdens.
Lai cieti pārvērstu cukurā, iesala pienu un atšķaidītu cieti saturošo izejvielu (piemēram, diedzētus graudus) uzkarsē līdz 55-65 °C un ļauj fermentiem kādu laiku darboties. Laiks, kādā ciete pārvēršas cukurā, atkarīgs no izejvielas. Ja tiek izmantota graudu ciete, tās pārvēršana cukurā ilgst 7-8 stundas, izmantojot brāgu no kartupeļiem 1-2 stundas. Šajā procesā ļoti svarīgi ievērot temperatūras režīmu.
Traukā, kura tilpums nav mazāks par 10 litriem, ielej 0,5 litrus iesala piena, aukstu ūdeni, visu enerģiski samaisa un pamazām pievieno vārītu vai tvaicētu cietes masu.
Maisījumu uzsilda, rūpīgi sekojot, lai temperatūra nepārsniedz 60 °C. Šķidrums pastāvīgi jāmaisa. Kad tas kļūst viendabīgs, traukā ielej pārējo nepieciešamo iesala pienu un atkal rūpīgi samaisa.
Maisot iesala piens sajaucas ar tvaicēto vai vārīto cietes masu un pārvērš cieti cukurā. Iegūto šķidrumu filtrē un pārbauda iegūto misu. Pēc tam misai pievieno raugu un ļauj norūgt.
Ieteicamais iesala piena daudzums, kas nepieciešams, lai 1 kilogramā izejvielas esošo cieti pārvērstu cukurā redzams attēlā.

Joda šķīdumu gatavo no 0,6 gramiem joda kristālu, 1 grama kālija jodīda un 125 mililitriem ūdens. Visu rūpīgi samaisa un uzglabā tumšā traukā.
Cietes pārveidošana cukurā jāturpina līdz brīdim, kad pārbaude ar joda šķīdumu norādīs, ka nepārcukurotas cietes misā nav. Ja iesals ir vecs vai nav ievērota procesa tehnoloģija, tas var turpināties pat 20 stundas.
Ja mājā ir ar malku kurināma krāsns, tad misas gatavojamo trauku var ielikt tajā. krāsns grīdu iepriekš atdzesējot līdz +60 °C.
Kad cietes pārveidosana cukurā beigusies, misā jābūt apmēram 16-18% cukura. Lai noteiktu cukura daudzumu, no misas augšējā slāņa nosmeļ apmēram 200 gramu, filtrē caur lina drēbi, ielej traukā un ievieto cukura daudzuma mērītāju. Kvalitatīvā misā cukura koncentrācijai jābūt ne mazākai kā 16% un jābūt salduma piegaršai.
Misas skābumu var noteikt ar skābes indikatorpapīrīšiem (lakmuss): krāsas maiņa norādīs skābuma pakāpi. Var iztikt arī ar garšas sajūtu: normāli skābai misai jābūt ar vieglu skābuma piegaršu.

Raudzēšana ir laba degvīna izgatavošanas noteicošais process. No rūgšanas procesa norises atkarīgs gan iegūtā spirtu saturošā šķidruma daudzums, gan tā kvalitāte. Rūgšana ir visai sarežģīta ķīmiska reakcija, kam nepieciešams noteikts temperatūras režīms un zināma komponentu koncentrācija.Shematiski reakciju var attēlot šādi:

Cukurs--->etilspirts+ūdens+ogļskābā gāze
C12H22O11--->C2H5OH+H2O+CO2

Svarīgs laba rūgšanas procesa nosacījums ir optimālas temperatūras - ne mazāk par 18 °C un ne augstāk par 24 °C režīms. Strauja temperatūras pazemināšanās rūgšanas perioda sākumā var pilnīgi pārtraukt rūgšanu, lai gan viss cukurs nav pārstrādāts. Pazeminātā temperatūrā raugs neaiziet bojā. taču nespēj darboties. Paaugstinot temperatūru, rūgšana atkal turpināsies, vajag tikai šķidrumu pamaisīt. Paaugstināta temperatūra ir daudz bīstamāka, jo raugs var zaudēt spēju atjaunot rūgšanu, temperatūrai normalizējoties. Šādā gadījumā ieteicams ar gumijas caurulītes palīdzību noliet misu no rauga, pievienot svaigu raugu un novietot trauku telpā ar temperatūru ne augstāku par 20 °C. Dažkārt rauga darbības aktivizēšanai reizē ar to misai pievieno arī amonija hloridu (salmiaku) - 0,3 gramus uz 1 litru misas.Traukuar rūgstošo misu pārsedz ar linu drēbi un periodiski, ik pēc 5-6 stundām, apmaisa. Trauks jāapsedz ar drēbi vai marli tāpēc, ka rūģšanas smarža ļoti piesaista kukaiņus.

Norūgšanas ātrums normālos apstākļos ir proporcionāls cukura koncentrācijai misā. Taču jāatceras, ka rūgsanas reakcija izbeidzas, sasniedzot spirta koncentrāciju augstāku par 10 % no kopējā apjoma. Tātad, ja cukura daudzums būs nepietiekams, rūgšanas process norisēs lēni, bet cukura pārpalikums vispār nepiedalīsies spirta veidošanas reakcijā, sadārdzinot gatavo produktu.

Gatavojot kandžu no cukura, ieteicama šāda komponetu (cukurs, raugs, ūdens) attiecība 1,0:0,1:3,0.

Šādu attiecību var ievērot arī daudzām augļu un ogu izejvielām, ņemot vērā cukura daudzumu un mitruma konkrētajā maisījumā.

Misai, kas gatavota no graudiem, var pievienot 200 gramus cukura un 50 gramus rauga uz 1 kilogramu graudu.

Par cietes izejvielu izmantojot kartupeļus, ieteicamas šādas proporcijas:

6-8 kg kartupeļu, 10 litri ūdens, 0,2 kg iesala maisījuma, 0,3 kg cukura un 150 grami rauga.

Rūgšanas procesu iedala trīs stadijās - sākums, galvenā rūgšana, nobeigums.
Rūgšanas sākumā misa piesātinās ar ogļskābo gāzi, tās temperatura paaugstinās par 2-3 °C. Misa sāk zaudēt saldumu. Sākuma stadija var turpināties 30 stundas.
Sākoties galvenajai rūgšanai, šķidruma virspusē uzpeld burbuļi, veidojas daudz putu. Ja putošana ir pārāk strauja un misa sāk izšļakstīties pāri trauka malām, var izmantot nedaudz augu eļļas, taču vislavāk būs trauku pārvietot vēsākā telpā, bet pēc 2-3 dienām, kad rūgšana kļūst mierīgāka to atkal novieto agrākajā siltākajā telpā. Intensīvas rūgšanas laikā šķidruma temperatūra var sasniegt 30 °C, strauji palielinās alhahola koncentrācija, misa kļūst skābāka. Galvenās rūgšanas beigās cukura koncentrācija misā samazinās līdz 1,5-3%. Šis process ilgst apmēram 15-24 stundas.
Beigu stadijā putas izzūd, rūgstošā šķidruma temperatūra pazeminās līdz +25-26 °C, tā garša kļūst rūgteni skāba.
Kad rūgšanas process beidzies un misa pārvērtusies par brāgu, tā iegūst specifisku, viegli rūgtenu piegaršu, putu veidošanās un gāzes pūslīšu izdalīšanās ir gandrīz mitējusies, tie parādās tikai tad, ja trauku sakustina. Ievērojamimainījusies arī šķidruma smarža, tā kļuvusi saldenskāba.
Prasme pareizi noteikt brāgas gatavības brīdi ir ārkārtīgi svarīga, lai iegūtu labu degvīnu. Destilējot pārrūgušu brāgu, pazeminās iegūtā dzēriena kvalitātes parametri, bet, izmantojot nenorūgušu brāgu, ievērojami samazinās iegūtā produkta daudzums. Īstu prasmi noteikt brīdi, kad brāga ir gatava, var iegūt tikai ar pieredzi, jo katrai izejvielai ir savas īpašas gatavības pazīmes.

Svarīgākais rūgšanas procesa elements ir raugs - viela, kas sastāv no mikroskopiskām sēnītēm. Spirts ir rauga dzīvības procesa produkts, taču kad brāgas stiprums sasniedz 15 grādus, lielākā daļa rauga veidu iet bojā, lai gan brāgā vēl ir nepārstrādāts cukurs.
Raudzējot augļu un ogu izejvielu, var lietot pašu sagatavotu dabisko raugu. Tamizmanto nogatavojušās ogas, ko nekādā ziņā nedrīkst mazgāt, jo tad tiks aizskalotas rauga sēnītes, kas atrodas uz ogām. Ogas saspaida un ieber stikla pudelē. Divām glāzēm saspaidītu ogu pievieno pusglāzi cukura un uzlej vienu glāzi ūdens, visu sakrata, pudeli aizkorķē ar vates tamponu un noliek siltā vietā uz 3-4 dienām. Pēc tam maisījumu izkāš caur marli un sulu izmanto rauga vietā. Lai nodrošinātu normālu rūgšanu, 10 litriem izjemateriāla jāpievieno 300 grami ierauga - šādi sagatavotas sulas. Ieraugu var glabāt ne ilgāk kā 10 dienas.

Gatavojot kandžu, parasto raugu var aizstāt ar citiem produktiem, piemēram, ar tomātu pastu. Atkarībā no koncentrācijas to ņem 2-3 rezes vairāk nekā raugu. Var izmantot ari apiņu novārījumu.

Rūgšanas laikā daļa etilspirta var oksideties, un šie kaitīgie oksidēšanās produkti var nonākt gatavajā produktā. Tāds, piemēram ir acetaldehīds (CH3 CHO) - ļoti bīstama, kaitīga viela. Ne mazāk bīstami ir arī citi oksidēšanās produkti: etanols (C2H5OH), metāns (CH4), etiķskābe (CH3COOH).

Šo oksidēsanās produktu iekļūšanu brāgā un tātad arī gatavajā kandžā var ievērojami samazināt, ierobežojot gaisa iekļūšanu rūgstošam šķidrumam.
Zināmu efektu var iegūt arī, pievienojot brāgai nedaudz cukura, proti, mazliet palielinot cukura koncentrāciju, kas gan paaugstina gatavā produkta pašizmaksu, taču uzlabo kvalitāti.
Kad rūgšana beigusies, var pārbaudīt brāgas kvalitāti: alhahola saturu, atlikušā cukura koncentrāciju un skābumu.
Lai noteiktu alhahola daudzumu, 100 mililitriem caur marli izfiltrētas brāgas pievieno 100 mililitrus ūdens. Pēc tam destilē pusi iegūtā maisījuma, +20 °C temperatūrā izmēra blīvumu ar aerometru un aprēķina spirta saturu brāgā.
Atlikušā cukura daudzuma noteikšanai nepieciešams cukura koncentrācijas mērītājs. 200 mililitrus brāgas filtrē caur vairākās kārtās saliktu linu audeklu, ielej traukā un ievieto cukura koncentrācijas mērītāju. Ja ievēroti visi raudzēšanas tehnoloģijas noteikumi, cukura koncentrācijai nevajadzētu būt augstākai par 1%, salduma garša brāgā nav jūtama.
Labi noraudzētā brāgā spirta saturam jābūt ne mazākam par 10%, atlikušā cukuru koncentrācijai - ne augstākai par 0,45%, skābumam - ne vairāk kā 0,2%.

Pieejams tikai lietotājiem

Kad rūgšana beigusies un misa pārvērtusies par brāgu, sākas spirta atdalīšana no pārējām vielām. Tas ir destilācijas process.
Spirta atdalīšana šaja procesā iespējama, ka spirta viršanas temperatūra atškiras no ūdens un fūzeļeļļu viršanas temperatūras. Tīrs spirts vārās +78 °C temperatūrā (atmosfēras spiediens - dzīvsudraba staba 760 mm). Ūdens tāda paša spiediena apstākļos vārās 100 °C temperatūrā.
Brāgu sakarsē līdz viršanas temperatūrai un radušos tvaikus atdzesē, turklāt dzesētājā tvaiki veido pilienus, kas uzkrājas straumītē, un mēs iegūstam destilātu.
Tā kā spirts un ūdens sāk vārīties atšķirīgā temperatūrā, tad šo vielu maisījums vārīsies kaut kur starp ūdens varīšanās temperatūru (+100 °C ) un spirta vārīšanās temperatūru (+78,3 °C ). Jo vairāk spirta maisījumā, jo zemāka būs varīšanās temperatūra. Maisījumam vāroties, spirts iztvaikos daudz ātrāk nekā ūdens. Jo vairāk spirta būs izdalījies, jo mazāk tā būs maisijumā, jo augstāka temperatūra vajadzīga, lai maisījums vārītos.
Tā, piemēram, no 100 tilpuma daļām brāgas, kurā ir 14 tilpuma procenti alhahola, jāiztvaiko 35 tilpuma daļām šķidruma, lai no brāgas izdalītu visu spirtu. Turklāt destilātā būs 38,8° spirta, kas atbilst 32,3 svara procentiem. Lai iegūtu šķidrumu ar 88° spirta, šis destilāts jāpārtvaicē vēl 5 reizes. Atkārtoto pārtvaicēšanu sauc par rektifikāciju (latīņu vārda rectificatio - izlabošana).

Destilējot brāgu, kurā ir 10 tilpuma procenti alhahola, ar pirmajām 40tilpuma daļām var atdalīt visu brāgā esošo spirtu. Šāda spirta destilāta stiprums būs 25°.

No šī destilāta var iegūt:

pēc 2.destilācijas - 20 spirta destilāta daļas ar stiprumu 50°,
pēc 3.destilācijas - 14 spirta destilāta daļas ar stiprumu 71°,
pēc 4.destilācijas - 12,5 spirta destilāta daļas ar stiprumu 80°,

Galu galā var iegūt 96-97° stiprumu, taču ne vairāk, tāpēc ka pēdējos 3-4 % ūdens atdalīt spirtu ar destilāciju nav iespējam.

Jāuzsver, ka destilācija un retifikācija ir ļoti sarežģīti procesi, tāpēc stingri jāievēro tehnoloģijas un temperatūras režīms visās stadijās. Shematiski destilācijas procesu var attēlot šādi:

Šāda līkne, protams, iespējama tikai ideālā gadījumā, tapēc precīza temperatūras režīma ievērošana saistīta ar lielām grūtībām, un tieši šeit pieredzes trūkuma dēļ tiek pieļauts visvairāk kļūdu. Tāpēc pievērsīsim uzmanību destilācijas procesa galvenajiem kritiskajiem punktiem. Pirmais kritiskai punkts (1) atbilst brāgā esošo vieglo piemaisījumu viršanas temperatūrai (+65-68 °C); otrais kritiskais punkts (2) atbilst etilspirta viršanas temperatūrai (+78 °C). Brāgas temperatūrai sasniedzot +85 °C (3.punkts), sāk intensīvi izdalīties smagās frakcijas - fūzeļeļļas.

Sasilšanas režīmam līdz 1. kritiskajam punktam nav nekādu ierobežojumu. Taču, jo sasilšana būs ātrāka, jo efektīvāk darojas destilācijas aparāts.
Sasniedzot +65-68 °C temperatūru, sāk intensīvi izdalīties vieglie piemaisījuki. Tie ir visindīgākie, tāpēc pirmais produkts (pervočoks) nav ieteicams pat ārējai lietošanai (losjoni).

Intensīvas iztvaikošanas sākumu (1.punkts) viegli noteikt, ja iztvaikotājā ir termometrs. Ja termometra nav, tas nosakāms vizuāli: uz dzesētāja sieniņām sāk kondensēties mitrums, parādās pirmie pilieni un jūtama viegla spirta smarža.
Procesa pāreja no 1. punkta līdz 2. punktam ir visatbildīgākā, jo nākas strauji samzināt sildīšanas režīmu relatīvi mazā temperatūru diapazonā, pretēā gadījumā var sāk izplūst brāga. 2. kritiskais punkts atbilst destilācijas galvenā procesa sākumam. Svarīgi atcerēties, ka destilācijas procesa spirtam koncentrācija brāgā pamazām pazemināsies, paaugstinot bragas vārišanās temperatūru.
Ideāli apstākļi kvalitatīva degvīna iegūšanai būs tad, ja visā destilācijas galvenā procesa laikā izdosies uzturēt brāgas temperatūru +78-83 °C robežās. #.kritiskais punkts atbilst minimālam spirta saturam brāgā. Lai iegūtu šo pārpalikušo spirtu, nākas paaugstināt brāgas temperatūru , kas savukārt izraisīs intensīvu fūzeļeļļu izdalīšanos un pasliktinās destilāta garšu un kvalitāti.

Fūzeļeļļas intensīvi izdalās, ja temperatūra sasniedz +85 °C (3. punkts).
Tāpēc destilācija jāpārtrauc, brāgas temperatūrai pārsniedzot +85 °C. Ja destilācijas aparata nav termometra, šo stadiju var noteikt ar papīrīti, kas samērcēts tajā brīdī izplūstošā destilātā. Ja papīrītis deg ar zilu uguntiņu, destilēšanu var turpināt. Ja papīrs nedeg, tas nozīmē, ka etilspirta koncentrācija ir niecīga un destilātā izdalās galvenokārt fūzeļeļļas. Šādā gadījumā destilācija vai nu jāpārtrauc, vai turpmākais iegūtais produkts jasavāc atsevišķā traukā un jāpārstrādā kopā ar nākamo brāgas devu.
Vai kandžā ir fūzeļeļļas, var pārbaudīt ar sērskābes (arī akumulatoru elektrolīta) palīdzību. Pārbaudājamam šķidrumam pielej tādu pašu daudzumu sērskābes. Ja maisījums kļust melns, taja ir fūzeļeļļas.

Spirta iegūšanai mājas apstākļos tiek izmantoti visdažādākie aparāti ar atšķirīgu galveno mezglu un detaļu konstrukciju, ar dažādām speciālām palīgierīcēm, lai paaugstinātu spirta koncentrāciju destilātā un attīritu kaitīgos piemaisījumus un smaržas.
Visvienkāršākais destilācijas aparāts, satāv no augsta kastroļa, kurs līdz pusei piepildits ar brāgu.

1. bļoda
2. aukstais ūdens
3. kandžas uztvērējs
4. iztvaikotājs
5. brāga
6. siltuma avots

Brāgā peld trauks, kurā kondensējoties pilēs kandža. Uz kastroļa uzlikta bļoda ar augstu ūdeni. Bļodas un kastroļa savienojums jāhermetizē, piemēram ar mīklu. brāgai sakarstot, spirtu saturošie tvaiki saskaras bļodas auksto dibenu, kondensējas un satek traukā, kas peld brāgā.
Analoģiska aparāta uzlabots variants redzams šajā attēlā:

7. paliktnis

Kastrolī ielikts paliktnis, ko var izgatavot no tukšas konservu kārbas. Paliktņa augšējā daļa atrodas virs brāgas līmeņa. Kārbā obligāti jāizsit ļoti daudzi caurumi, lai tvaiki to nedrebinātu. Uz paliktņa novietots dziļš trauks, kura diametrs ir nedaudz mazāks par kastroļa iekšējo diametru.
Šādu iekārtu galvenais trūkums ir tas, ka bļoda ar auksto ūdeni laiku pa laikam jānoceļ, lai izlietu uztverošajā traukā sakrājušos kandžu.
Šis trūkums novērts attēlā redzamajā variantā.

8. caurulīte

1. siltuma avots
2. paliktnis
3. trauks ar ūdeni
4. desmit litru burka
5. termometrs
6. savienotājcaurulīte
7. ūdensvada krāns
8. trīs litru burka
9. izvadcaurulīte
10. izlietne

Tā satāv no 10 litru un 3 litru stikla burkām. Lielākajā burkā karsē brāgu, mazāko burku izmanto par dzesētāju.
Lielo burku piepilda līdz pusei ar brāgu un ieliek ūdens vannā - bļodā vai platā kastrolī ar ūdeni, kuru karsē uz elektriskās vai gāzes plīts. Burku noslēdz ar korķi, kurā ievietots termometrs un caurulīte. Arī mazo burku noslŗdz ar korķi, kurā ir divi caurumi - savienotājcaurulītei un izvadcaurulītei -, un apgāž otrādi. Savienotājcaurulitei mazākajā burkā jasniedzas gandrīz līdz augšai, pa to spirtu saturošie tvaiki nonāk dzesētājā, kondensējas uz burkas sienām un tek uz leju. Lai efekts būtu lielāks, dzesētāja burku apskalo ar aukstu ūdeni. Otra caurulīte (9) nepieciešama, lai izlīdzinātu spiedienu dzesētājā. Daļa tvaiku, kas nav spējuši kondensēties, izplūdīs pa šo caurulīti. Šos spirta tvaiku var uztvert, caurulītes galu ielaižot ūdens trauciņā, spirts izšķīdīs ūdenī. Šo šķidrumu var destilēt kopā ar nākamo brāgas devu

1. statīvs
2. azbesta tīkls
3. kolba
4. termometrs
5. savienotājcaurule
6. dzesētājs
7. ūdens pievads un izvads
8. savienotājcaurule
9. kolba
10. trauks ar aukstu ūdeni

Aparāta konstrukcija ļauj destilēt nelielus daudzumus (no 0,5 līdz 7 litriem) brāgas un aromatizēto šķīdumu.
Uz azbesta tīkla, kas iestiprināts statīvā, novieto kolbu (3), kuras augšējo kakliņu noslēdz korķis ar termometru. Caurule caur sānu kakliņu savieno kolbu ar dzesētāju, kuram ir aukstā ūdens pievads un izvads, kā arī savienotājcaurule (8) kondensāta ievadīšanai uztvērējā (9), kurš ievietots traukā ar aukstu ūdeni. Kolbu (3) līdz divām trešdaļām piepilda ar destilēšanai paredzēto šķidrumu.
Aparāta uzlabota konstrukcija redzama šajā attēlā:

1. ūdens vanna
2. kolba
3. pilienu uztvērējs
4. savienotājcaurule
5. dzesētājs
6. spirtu saturošā šķidruma uztvērējs

Šeit tiek izmantota ūdens vanna (1) un pilienu uztvērējs (3). Udens vannā novieto kolbu (2), kurā ielikti keramikas gabaliņi, lai nodrošinātu brāgas vienmērīgu vārīšanos. Pilienu uztvērējā sakrājas šķidruma pilieni, kas izsviesti kopā ar tvaikiem, ieplūst atpakaļ iztvaikotājā. Spirta tvaiki plūstot caur pilienu uztvērēju un savienotājcauruli, nonāk dzesētājā, kur kondensējas un gatavā produkta veidā ietek uztvērējā. Pievienojot ūdens plūsmu dzesētājam, noteikti jāievēro plūsmas virziens, kā norādīts shēmā, proti , ūdenim jāplūst no apakšas uz augšu, paaugstinot aparāta darbības efektivitāti.

1. tvertne
2. tvertnes vāks
3. termometrs
4. savienotājcaurule
5. spirālveida caurule
6. tvertne ar aukstu ūdeni

Ar šādas konstrukcijas samērā vienkāršu aparātu stundā var iegūt 1-1,5 litrus kandžas. Destilāta spirta saturs svārstās no 35° līdz 45°. Šis aparāts ir identisks tam, kurš redzams pretalhahola biedrības "Ziemeļblāzma" pagājušā gadsimta sākumā izdotajā grāmatā "Dzidrais avots"

1. tvertne
2. termometrs
3. caurule ar drošības vārsts
4. caurule
5. papildus tvertne
6. dzesētājs
7. gatavā produkta uztvērējs
8. trauks ar aukstu ūdeni

Šajā shēmā iekļauta konstrukcija galaprodukta attīrīšanai, un spirta koncentrācijas paaugstināšanai destilātā. Aparāts sastāv no tvertnes (1) , termometriem (2), caurules (3), kas pasargā no straujas spiediena paaugstināšanās, caurules (4), papildu tvertnes (5), dzesētāja (6) un gatava produkta uztvērēja (7).
Strādājot ar šādu aparātu, vispirms uzkarsē ūdeni papildu tvertnē (5), pēc tam brāgu (tvertnē(1) un sāk destilēšanu. Spirtu saturošie tvaiki plūst caur papildu tvertni (5), kurā ūdens uzkarsēts līdz +80-82 °C temperatūrai. Tvaikos esošais ūdens kondensējas papildu tvertnē (5), bet spirta tvaiki ieplūst dzesētājā (6) un pēc kondensēšanās destilāts nonāk gatava produkta uztvērējā (7).
Tā kā daļa spirta tvaiku kondensējas papildu tvertnē (5), ūdens piesātinās ar spirtu. Šo ūdeni destilē vai nu atsevišķi, vai kopā ar kārtējo brāgas devu.

Mājas apstākļos iespējams izgatavot arī ievērojami uzlabotas konstrukcijas aparātu:

1. tvertne ar karstu ūdeni
2. savienotājcaurule
3. tvertne ar brāgu
4. savienotājcaurule
5. tvaiku uztvērējs uz kura sieniņām daļēji uzkrājas fūzeļeļļas
6. sašaurinājums uzkrājušā šķidruma noliešanai
7. fūzeļļeļu uztvērējs , jeb filtrs
8. savienotājcaurule
9. dzesētāja korpuss
10. tvaiku kondensētājs

Šis aparāts dos ne vien labākas kvalitates degvīnu, bet dos arī vairāk gatavā produkta.
Šajā aparātā brāga netiek tieši karsēta, bet darba siltums ir tvaiki no pirmās tvertnes (1). Nokļūstot brāgā (tvertne 3), tvaiki bagatinās ar spirtu. Pēc tam tvaiki plūst caur tvaiku uztvērēju (5), kur daļēji kondensējas fūzeļeļļas. Kaitīgo piejaukumu atdalīšana turpinās filtrā (7), fūzeļeļļas kondensējas uz "šķīvju" sieniņām un iepil tvaiku uztvērējā. Dzesētāji var būt dažādi, šajā shēmā redzama spirālveida caurule. Šī konstrukcija jau ļoti līdzinās rūpnieciskām spirta ražošanas iekārtām.

Vēl jāpiezīmē, ka rūgšanas un destilācijas produkti ir ķīmiski aktīvas vielas, tapēc aparātu savienojumiem pēc iespējas jaizmanto nerūsošā tērauda, stikla vai speciālās ķīmiski izturīgās gumijas caurulītes. Nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot vara vai cinkotas caurulītes.
savienojumu noblīvēšanai var izmantot dažādas ziedes, piemēram, ziedi no ūdens un miltiem. Miltus izkarsē, atšķaida ar ūdeni līdz vajadzīgai konsistencei un aizziež ar to spraugas.

vasks ir viegli kūstoša viela, taču šo trūkumu var novērst, ja 3 daļām vaska pievieno 1 daļu skujkoku sveķu. Šāda ziede īpaši noderīga stikla daļu noblīvēšanai. Ziede no sausiem māliem un verdošas lineļļas labi pielīp pie sausas stikla un metāla virsmas. Īpaši izturīgu ziedi gatavo no 2 daļām smalki samalta svina oksīda (gleta, ko izmanto keramiķi), 1 daļas pulverī saberztu upes smilšu un 1 daļas smalka kaļķu pulvera. Visus komponentus rūpīgi samaisa un sajauc ar lineļļu līdz krējumam līdzīgai masai.

Mājas apstākļos gatavotajā spirtu saturošajā šķidrumā vienmēr ir kaitīgi piemaisījumi. Jo rūpīgāk ievērotas visu tehnoloģisko procesu prasības, jo mazāk kaitīgo piemasījumu būs gatavajā produktā, tomēr pilnīgi no tiem izvairīties nav iespējams. par kaitīgākajiem piemaisījumiem uzskata fūzeļeļļas. lai pārliecinātos par to klātbūtni, var ieliet destilātu karotē un aizdedzinat ( ja nedeg - ta ir slikta kandža). Pēc spirta sadegšanas karotē paliek eļļains šķidrums.

Pilnīgai spirtu saturošā šķidruma attīrīšanai izmanto vairākus procesus: iepriekšējo attīrīšanu, speciālo destilāciju, pilnīgo ķīmisko attīrīšanu un filtrēšanu.
Iepriekšējā attīrīšana ar kālija permanganāta spirta šķidrumu daļēji atbrīvo galvenokārt no fūzeļeļļām. Katram litram spirtu saturošā šķidruma pievieno 2 gramus kālija permanganāta, kas izšķīdināts 50 mililitros destilēta ūdens.

(Var kālija permanganāta kristāliņus iebērt tieši destilātā, taču labāk iedarbojas iepriekš izšķīdināts kālija permanganāts) Trauku ar spirtu saturošo šķidrumu un attīrītāju rūpīgi samaisa un atstāj uz 10-12 minūtēm, līdz veidojas nosēdumi un šķidrums kļūst gaišs. Pēc tam šķidrumu izkāš caur 2-3 linu audekla kārtām. Var izmantot arī parastos ūdens attīrītājus un filtrus.

Speciālā destilācijai izmanto parastas konstrukcijas destilācijas aparātu, kas apgādāts ar termometriem, lai varētu precīzi kontrolēt procesa temperatūras režīmu. Jāņem vērā, ka šķidrums ar augstu spirta saturu ne labprāt šķiras no piemaisījumiem. Tāpēc šķidrums jāatšķaida ar ūdeni līdz 40-45% koncentrācijai.

Destilācijas aparātā ielieto šķidrumu strauji uzsilda līdz +60 °C, pēc tam sildīšanu palēlina, pamazām paaugstinot šķidruma temperatūru līdz +82-84,5 °C. Pirmo frakciju, kas iegūta destilēšanas sākumā (apmēram 3-8% no sākotnējā tilpuma), nolej atsevišķā traukā. Šo frakciju izmanto tehniskām vajadzībām.

Nākamais destilācijas process noris, strauji paaugstinot šķidruma temperatūru līdz +95-97 °C. Šo frakciju (40-45% no sākotnējā tilpuma) salej atsevišķā traukā. Šo frakciju var izmantot labu degvīnu gatavošanai.

Trešajā frakcijā ir visvairāk fūzeļeļļu un pavisam nedaudz spirta.

Galvenajai ķīmiskajai attīrīšanai izmanto aktivēto ogli. To var viegli sagatavot arī mājas apstākļos. Ieteicams izmantot skabarža vai bērza malku bez mizas, bez zariem un serdes daļas, vislabāk no kokiem, kas nav vecāki par 50 gadiem. Var, protams, izmantot arī citu koku malku, taču tādu ogļu absorbēšanas spēja ir nedaudz zemāka.

Malku sadedzina ugunskurā, līdz vairs nav liesmu. Izlasa lielākās ogles, saliek traukā, kuru cieši aizver. Kad ogles atdzisušas, tās izņem, nopūš pelnus, sadauza 7-10 milimetru lielos gabaliņos, sietā atsijā no putekļiem un sīkajām daļiņām.
Lai iegūtu aktivētās ogles, tās no ugunskura ieliek caurdurī un patur tvaikos virs katliņa, kurā vārās ūdens. Iemērkt ūdenī ogles nedrīkst.
No sagādātajām oglēm izgatavo filtru. Pietiekama lieluma piltuvē (vislabāk stikla) ieliek plānu vates kārtiņu, marli un virs tās ogļu kārtu ar tādu aprēķinu, lai uz 1 litru attīrāmā šķidruma būtu 50 grami ogļu. Marles maliņas saloka uz iekšu, lai ogles neuzpeldētu.
Spirtu saturošo šķidrumu filtrē caur oglēm 2-3 reizes. Var arī ogles iebērt traukā ar spirtu saturošo šķidrumu ( 50 gramus ogļu uz 1 litra šķidruma) un paturēt 2-3 nedēļas, divreiz dienā trauku saskalojot. Pēc tam šķidrumu izfiltrē caur drānu vai filtrpapīru.

Viens no kandžas attīrīšanas veidiem ir sasaldēšana.

Otreiz destilētu spirtu ielej stiprā traukā, piemēram šampanieša pudelē, aizkorķē un ieliek saldētavā vai ziemā ārā salā. Spirtā esošais ūdens kopā ar piemaisījumiem sasals. Spirts jānolej, kamēr ledus nav atkusis.

Lai iegūtu spirtu, kura stiprums tuvojas 100°, vara vitriolu izkarsē stikla, vara vai alumīnija traukā un ieber otreiz destilētā spirtā. Viena vara vitriola molekula piesaista septiņas ūdens molekulas, tādējādi atņemot ūdeni spirtam. Ja šādu spirtu vēlreiz destilē, iegūst spirtu, kas tuvs 100°. Šāds spirts jāuzglabā cieši noslēgtos traukos, jo ļoti aktīvi piesaista ūdeni no gaisa.

Kā noteikt spirta saturu destilātā, ja nav aerometra jeb spirtometra? Šādā gadījumā var ieteikt dedzināšanas metodi. Destilātu ielej ēdamkarotē (apmēram 20 mililitru) un aizdedzina. Ja liesma ir vienmērīga un stabila, bet ūdens atlicis mazāk nekā puse no sākotnējā tilpuma, tad uzskata, ka spirta koncentrācija ir augstāka par 50°. Ja liesma ir nevienmērīga un raustās, tad spirta koncentrācija ir 35-38°. Ja destilāts nedeg, spirta koncentrācija var būt mazāka par 30°, un to jau uzskata par sliktas kvalitātes produktu.